Līdz inflācijai, kura būtu rakstāma jau ar divciparu skaitli mums (Latvijā) ir atlicis vien nieka puse procenta. Kā ziņo Centrālā statistikas pārvalde, salīdzinot ar iepriekšējā gada jūliju, šā gada jūlijā patēriņa cenas pieauga par 9,5% (tai skaitā precēm par 8,2%, bet pakalpojumiem – par 13%). Un tas viss- neskatoties uz valdības skaļi un populistiski izsludinātajiem inflācijas apkarošanas plāniem un apņemšanos „taupīt, ierobežot izdevumus, panākt situācijas uzlabošanos…”u.t.t.

Vai kādam vēl ir saglabājušās šaubas, ka valdības ieviestie pretpasākumi inflācijas apkarošanai ir nākuši stipri par vēlu un nesniedz NEKĀDU pozitīvo efektu? Vai tikai nav panākts pat pretējais – tas, ko dēvē par „inflācijas gaidām” un kas Latvijā pašlaik ir viens no būtiskākajiem faktoriem cenu pieauguma turpinājumam, ir ieņēmis stabilu vietu cilvēku prātos un neviens pat netaisās ņemt vērā padomus par uzkrāšanu un taupīšanu? Izskatās, ka notiek sekojošais – visi ir vēl pārliecinātāki, ka dzīve kļūs tikai un vienīgi dārgāka un ir jāpērk jau šodien viss, ko vien var, jāņem arvien jauni kredīti un jāprasa darba devējam nākamo algas pielikumu… Nav jau sarežģīti sarēķināt – ja cilvēks paņem kredītu un maksā bankai par to procentus 7-8% gadā, tad pie pašreizējās inflācijas līmeņa ap 9% viņš, tīri matemātiski rēķinot, ne vien nemaksā neko, bet piedevām pat saņem šo 1% starpību no bankas kā piemaksu par visu šo pasākumu! Un pie šādiem apstākļiem iekārdināt kādu ar depozītu likmēm 6% gadā… nu tas, piedodiet, ir smieklīgi.
Gribētos jau norādīt ar pirkstu uz kādu konkrētu vainīgo un arī prasīt no kāda atbildību par to, cik drūmā ekonomiskā situācijā Latvijas valsts var nonākt, ja turpina iet uzsāktajā virzienā. Varētu ņemt un tai visā vainot pašreizējo valdību…bet žēl – sākotnējie vainīgie ir sen jau nogājuši no politiskās skatuves un viņiem lieka popularitāte nav vajadzīga. Pašreizējā valdība ir tikai iesāktā neatkarīgas un patstāvīgas Latvijas ekonomikas sistēmas graušanas kursa turpinātāja. Bet par attaisnojumu valdībai gan tas nekādi nevar kalpot. Pašreizējais „stabilitātes garants” mēģina attaisnoties ar to, ka esošā situācija ir veidojusies jau kopš Latvijas neatkarības atgūšanas un nu viņš mēģinot darīt to labāko, lai valsti no krīzes izvilktu. Kaut kā nemanās, ka pēdējo laiku valdības lēmumi būtu ja ne zinātniski un ekonomiski, tad kaut vai vismaz loģiski pamatoti, un vērsti uz to, lai uzlabotu situāciju valstī. Pārāk daudz un spilgti redzami ir bijuši lēmumi, kuri parādījuši varas pārstāvju absolūto ne ieinteresētību sabiedrības problēmu risināšanā. Un salīdzinot valdības vārdus un darbus vidusmēra cilvēkam atliek vien ciniski novīpsnāt un atcerēties par alegorijām – „vilks jēra ādā”.
Bet, ja runā pavisam nopietni, tad mani ļoti satrauc esošā situācija un grūtības atbildēt uz jautājumu: „Kas notiks tālāk?”. Ir fakts – mēs tērējam vairāk, nekā nopelnām. Vismaz ja ne katra mājsaimniecība individuāli, tad valstiskā līmenī jau nu noteikti. Un šī starpība ir izsakāma milzīgos skaitļos. Ārējās tirdzniecības bilance jau gadiem ir negatīva un tā tikai turpina pieaugt. Šogad negatīvā bilance sasniedz jau gandrīz 30% no Latvijas IKP. Ko tas izsaka vienkāršam vidusmēra cilvēkam? NU NEKO! Tie ir tikai nesaprotami ekonomiskie termini, par kuru eksistenci tie, kuri nav speciāli mācījušies ekonomiku, uzzina no TV un avīzēm, bet bez iedziļināšanās un skaidrošanas. Tā nu cilvēki redz tikai abstraktus skaitļus un nesaskata aiz tiem stāvošo reālo situāciju. Bet reālā situācija liek aizdomāties – ja kāds visu laiku aizņemas, pērk preces un pakalpojumus un tērē vairāk, nekā reāli nopelna, kas notiek ar šo „kādu”, kad viņa aizdevējs pasaka – nu viss, pietiek. Vairāk es tev neaizdošu. Nav grūti saprast – cilvēkam nākas savilkt jostu, strādāt smagāk, dzīvot taupīgāk un turpināt atmaksāt aizņemto naudu. Bet šajā laikā jau viņš praktiski neko vairs nepirks! Tikai minimālo preču daudzumu, lai nodrošinātu savu eksistenci. Un ja nekas netiek pirkts, kas notiek ar ražotāju un tā precēm? Sapūst noliktavā un uzņēmums ir bankrotējis?
Ir jāatceras, ka mēs visi esam ļoti cieši saistīti savā starpā. Nav īpaša pamata priecāties tikai par monētas vienu pusi – piemēram, vidējās darba algas celšanos valstī un domāt, ka mēs visi paliekam arvien bagātāki un varam atļauties vairāk. Ir jāmāk saskatīt arī ne tik uzkrītošo otru pusi! No kurienes tad šī mūsu labklājība nāk? Loģiski būtu, ja mēs saņemtu naudu par sevis saražotām materiālām vērtībām, „uz āru” pārdotiem pakalpojumiem, iegūtiem derīgiem izrakteņiem… Bet nav jau mums nekā no visa minētā! Mums ir strauji uzaugusī būvniecības nozare, finansu starpniecība un mazliet tranzīts. Kas vēl? Nu praktiski nekas. Vismaz ne nopietni vērā ņemams.
Toties mums IR
– akūts kvalificēta darbaspēka trūkums, jo milzīgs skaits latviešu aizbraukuši strādāt uz Īriju un citām valstīm;
– smaga krīze izglītības jomā, kas izpaužas gan vispārējā izglītības līmeņa samazināšanās, gan pedagogu trūkumā, gan valstiska līmeņa neprasmē veidot izglītības sistēmu, kas ne vien atražotu sev līdzīgos, bet arī radītu progresīvu un intelektuāli spēcīgu nākotnes sabiedrību;
– totāli iznīcināta nacionāla ražošanas un apstrādes rūpniecība. Nozares, kuras turpina radīt kaut ko ar pievienoto vērtību, pārsvarā ir pārdotas ārvalstu investoriem un tajās nopelnītā nauda aizplūst prom no valsts;
– valdošo šķiru visatļautības apziņa un nekaunība, kas, izmantojot tautas kūtrumu, ticību solītajam un regulāru „veco grēku” piedošanu, turpina augt un ieņem arvien biedējošākus apmērus;
– valsts, kuras pilsoņi zaudē savu nacionālo identitāti, sociālās un pat cilvēciskās vērtības, jo apkārt notiekošais liecina tikai par to, ka te jau var gan zagt, gan krāpties ar nodokļiem, gan izmantot dienesta stāvokli, jo varas priekšstāvji atklāti demonstrē, kā to darīt nesodīti un līdz ar to demonstrējot sabiedrībai tikai uz naudu balstītas vērtības.
Domāju, ka liela tautas daļa ir patiešām samierinājusies ar visu notiekošo un nemaz īpaši necer, ka Latvijā kas varētu mainīties. Nekas jau īpaši neliecina, ka varas turētāji savu attieksmi pa pēdējiem 17 gadiem būtu mainījuši – tāpat elite turpina grābt visu, ko vien var un salikt atbilstošos posteņos un amatos savus draugus, radus un paziņas. Tas jau nav nekas jauns cilvēkiem, kuri auguši padomijas apstākļos. Ļoti skumji gan ir tas, ka, mainoties ideoloģijām un valstu robežām, sistēma un tajā esošie cilvēki palika tur pat. Man nepietiks laika īpaši iedziļināties, bet tie, kam nav bijis slinkums papētīt pēdējo 15 gadu vēsturi, labi zina, ka svarīgākās Latvijas personas jau nav mainījušās. Tās ir nogājušas no skatuves un iztiek bez publicitātes, bet savu ietekmi jau tāpēc nav zaudējušas. Un arī esošā valdība, neskatoties uz visiem saviem apgalvojumiem, solījumiem un plāniem, konstanti turas pie iesāktās politikas – iztirgosim visu, ko vien var, sadalīsim starp savējiem un pēc mums – kaut ūdens plūdi.
Vai gandrīz 10% inflācija nav liels un ļoti, ļoti smags akmens pašreizējās valdības dārziņā? Tā nav spējusi pat veikt pasākumus, par kuru nepieciešamību ir ticis klaigāts jau vairākus gadus un ne brīdi tā arī nav iemācījusies domāt makroekonomiski – kā attīstīt valsti virzienā, kas ļaut tai PELNĪT. Ir tikai bijis steigā sagramstīts (it kā izstrādāts divus gadus…) inflācijas apkarošanas plāns, kura galvenie punkti raisa smīnu visos man zināmo ekonomistu sejās – vienas kreditēšanas nozares ierobežošana, nodokļu sloga palielināšana mašīnām ar lieliem motoriem (šī punkta pamatotību tā arī līdz šim neviens valdības pārstāvis nav pratis publiski loģiski pamatot) un striktākas prasības finansu iestādēm. Un ar to kāds cerēja apturēt inflāciju?! Nenopietni, cienītie.
Ja mūsu valdība, tā vietā, lai meklētu iespējas legāli privatizēt pēdējos zemes gabalus Jūrmalā un pierīgā, spriestu par darba grupu izveidi pedagogu darba efektivitātes izpētei (kāpēc gan neizveidot darba grupu ministru darba efektivitātes izpētei?), atbalstītu projektus, kuri taisās iedzīt dziļā energoatkarībā no Krievijas visu Latvijas nākamo paaudzi un kopumā – ignorētu valsts un tās pilsoņu tiesības un intereses, apsēstos un padomātu – kādu valsti un kam mēs atstāsim pēc 10-20 gadiem, tad mums visiem vēl varētu būt cerība, ka arī nākotnē šeit būs dzirdama latviešu valoda un mūsu bērni nebūs tikai algoti strādnieki ārvalstnieku vadītos un komandētos uzņēmumos. Pašlaik nekas vēl neliecina, ka valdība taisītos nākt pie prāta un kaut ko darīt lietas labā. Un paliek atklāts jautājums – vai mēs visi ar to samierināmies un eksistējam tālāk, vai nopietni aizdomājamies – kurp ejam? Un mēģinām rīkoties…

Kaspars Apinis
Biedrības „Tautvaldība” valdes loceklis
Portālam Baltic-Ireland 12.08.2007.