VIKTORIJA

NIANSE

Tik tuvu debesīm esmu -
naktij kautrai pieskarties baidos.
Ļaunas mēles ar vārdu iesmiem
sapņotājus kā pātagām šausta.

Kāds dzer rasu no smaržīga rožlapu trauka,
citam kristāla glāzē šķiet nebaudāms vīns.
Vienam mārīte rokā, bikla un jauka,
otram sejā it visu nosodošs smīns.

Lietus noskalo putekļus,
saule mirdz logos.
Atkal slikti – ne tas un ne tā.
Mūžam nepietiek tiem,
kas ar īgnumu mokās,
miera nav tiem ne rītā, ne vakarā.

Rudens atnāk uz pirkstgaliem,
bārstīdams zeltu,
vārdus vienkāršus ieraksta zeltītās lapās.
Īgnie nelasa to, kas ir rakstīts par velti,
viņi domā par zeltu sev kabatās.

Skaņi dzied kalnu strautiņš ceļā uz jūru,
akmens debesīm pretī klusējot zied.
Silti vārdi ar paceltām baltām burām
siržu ledu ar maigumu atkausēt iet…

DUBLINA
2007