Starp četriem neatliekamajiem uzdevumiem, kas Ekonomikas ministrijai (EM) jāveic valdības darba pirmajās 100 dienās, viens šķiet īpaši interesants visiem darbaspējīgajiem Latvijas pilsoņiem.
Lai veicinātu darbaspēka izmaksu samazināšanu un kāpinātu darba ražīgumu, Ministru prezidents Ivars Godmanis ar ekonomikas ministru Kasparu Gerhardu vienojās par darbaspēka importa nodevas samazināšanu. Nodevas apmērs tiks pielīdzināts Igaunijā un Lietuvā spēkā esošajam.

Pirmkārt, neatliekamajos valdības uzdevumos nav ne vārda par to, kādus pasākumus būtu jāveic, lai veicinātu ārzemēs strādājošo tautiešu atgriešanos Dzimtenē.
Otrkārt, ar šo lēmumu premjers skaidri pauž savu attieksmi pret vietējiem strādājošajiem – tie atzīti par pārāk dārgiem, ar pārāk zemu darba ražīgumu.
Ekonomistu un politiķu ziņā lai paliek izvērtējums, cik pamatots ir šis lēmums – iepludināt Latvijā ārvalstu darbaspēku. Bet dažas pārdomas šai sakarā rodas.
Arī Īrija savā laikā atvēra darba tirgu ārvalstniekiem un pateicoties tam ļoti daudzi mūsu tautieši ir izķepurojušies no bezcerības. Runa ir par attieksmi – kad latvieši sāka braukt šurp, īri par mums nezināja neko, mūs nesaistīja nekādi pagātnes notikumi vai vēsture, attieksme veidojās tikai no tā, kādi cilvēki esam.
Visticamāk, ka Latvijas darba tirgus visvairāk piesaistīs strādājošos no bijušajām PSRS valstīm, par ko liecina fakti, ka valstī jau strādā cilvēki gan no Uzbekijas, gan Ukrainas, gan Baltkrievijas un Krievijas. Tas nozīmē, ka gribot negribot attiecības vietējie <-> iebraucēji veidosies uz vēsturiska pamata. Visiem zināms ir tas, kāda ir bijusi krievvalodīgo valstu politiķu un masu mediju attieksme pret Baltijas valstīm kopš neatkarības iegūšanas, un kāda ir lielas daļas latviešu attieksme pret krieviem. Tāpēc būtu ļoti vieglprātīgi cerēt, ka problēmas no tā neradīsies.

Tomēr šai lietai ir arī pozitīvs aspekts. Beidzot mēs visi – gan tie, kas strādā Dzimtenē, gan tie, kas ārvalstīs, varam justies vienoti, jo valsts attieksme pret mums ir vienāda – esam Latvijai neizdevīgi.