Gadu mijā Latvijas Valsts prezidents V.Zatlers un Ministru prezidents I.Godmanis uzrunāja tautu.
Neuzņemsimies analizēt to, ko šie vīri apsolīja vai neapsolīja darīt nākotnē, cik stilistiski pareizi vai kļūdaini runāja, cik labs vai ne tik labs orators katrs no tiem ir.

Katrs no mums saprot, ka šīs runas nebūt nav viņu pašu “izsāpētas” un izsvērtas, bet gan PR speciālistu vai klerku sagatavotas un tomēr tās atspoguļo tās tendences, kuras varam sagaidīt nākotnē.
Tie tūkstoši Latvijas cilvēku, kuri šobrīd nedzīvo tēvzemē, vairāk vai mazāk vēlējās sadzirdēt to, ka valstij rūp arī viņu liktenis.
Starp vispārzināmām un skanīgām frāzēm tikai V.Zatlers pieminēja aizbraukušos:
“Bailes, augstprātība, nevērība un pašlabuma meklēšana ir tas, kas dara mūs vājus. Taču mēs esam pārāk maza valsts, lai varētu to atļauties. Mēs nevaram atļauties zaudēt savus cilvēkus – nedz tos, kuri devušies peļņā uz citām zemēm, nedz tos, kuri atmetuši ar roku sapņiem un dzīvo tikai šodienai. Mēs nevaram atļauties aizmirst par savu valsti un nedrīkstam pazaudēt piederības sajūtu savai valstij.”
Vai patiesi visi izceļojušie ir tikai un vienīgi peļņas meklētāji? Vai tiešām tikai mums ir pienākumi pret valsti, bet valstij pret mums – nekādu? Valsts nevar atļauties zaudēt cilvēkus, bet kā to novērst, par to jādomā mums pašiem? Diemžēl šie jautājumi jau ietver sevī atbildes…
I.Godmanis solīja, ka, lai atvieglotu iedzīvotāju dzīvi, valsts maksimāli rūpēsies par trim sabiedrības grupām – bērniem, pensionāriem un invalīdiem. Ņemot vērā faktu, ka pavisam neilgu laiku atpakaļ premjers plānoja atņemt ģimenēm ar bērniem niecīgo valsts pabalstu, šis solījums rada jautājumu: ko I.Godmanis domā patiesībā?
Nobeigumā premjers novēlēja, lai jaunā gadā mūs vieno atziņa, ka ikviens ir vajadzīgs saviem tuvākajiem, savai tautai, savai valstij.
Šķiet, ka pagaidām tie, kas dzīvo svešumā, ir vajadzīgi tikai saviem tuvākajiem un vienotību izjūt vien ar to tautas daļu, kas nedzīvo Dzimtenē.
Vai mēs esam vajadzīgi Latvijai?