Lasītāja raksts.

Turp lidojām ar Ryanair. Pirmais ne tik patīkamais pārsteigums mums bija lidostā, jo izlidošana bija no otrā termināla, kas savukārt nozīmē piekļuvi tikai 2iem maziem veikaliņiem.
Nākamais mazais pārsteigums bija pie iekāpšanas lidmašīnā, kad pirmiem lidmašīnā iekāpt ļāva praiority card īpašniekiem (to var iegādāties katram lidojumam aptuveni par 5LVL) sajutāmies mazliet kā 3. pasaules valsts iedzīvotāji… bet mūsu smaidus no sejas nespēja aizbiedēt doma par ceļojumu un jauko kompāniju!

Dublinā naktsmājas mums bija sarunātas katriem diviem savas. Bieži, ja vien neceļoju viena izmantoju CS mājas lapas piedāvātās iespējas- šīs mājas lapas biedri var palikt viens pie otra par brīvu un vismaz līdz šim visi biedri, kurus esmu satikusi ir bijuši ļoti jauki cilvēki (http://www.couchsurfing.com). Ar draudzeni mums ļoti paveicās- palikām pie viena jauka vīrieša pašā Dublinas centrā. Bija mums sava istabiņa, duša un dzīvokļa atslēga, bet pats galvenais jauka kompānija un visa nepieciešamā informācija par Dublinu.

Vienmēr visi mani draugi ir teikuši, ka Dublina ir tiešām maziņa, bet beidzot par to pārliecinājos arī pati. Izvilkām no somiņas ceļvedi, karti un devāmies apskatīt norādītās vietas. Pāris stundu laikā bijām jau tikušas galā ar lielāko daļu objektu un pārsteigtas par to, ka šinī pilsētiņā viss ir rokas stiepiena attālumā.

Vispatīkamākais pārsteigums mums bija veikals Penneys (tas gan laikam patīkams pārsteigums var būt tikai sievietēm). Pasakainas cenas, neslikts apģērbs un plaša izvēle. Atradām vairākus šīs firmas veikalus, kur pavadījām lietainās stundas un tās nu tur nav mazums … vienīgais mīnus, ka veikalos visu iepako papīra maisos, no kuriem lietū 50% izjūk. Tā kā, ja ir vēlme Dublinā iepirkties, ir jānodrošinās ar plēves maisiņiem.

Izbaudījām arī Īru kroga atmosfēru vienā no maziņiem, mājīgiem vietējiem krodziņiem ar vietējiem muzikantiem pie blakus galdiņa, kam sekoja ekspedīcija pa klubiņiem. Ticiet vai nē iepazināmies ar kaudzi latviešu .. Bet cilvēki tur jautri, jauki un draudzīgi.

Atpakaļ atlidojām bez starpgadījumiem. Vienīgais pārsteigums mums bija pārdevējas teiktais, ka viņiem Dublinas lidostā aizliegts tirgot košļājamās gumijas- tā nu nācās vien iztikt bez košļenēm līdz Rīgas lidostai )

P.S. Un speciāli Lindai – tā kā pilsētu apskatījām ar ceļveža palīdzību, tad visas vietas, ko redzējām neatceros, bet lūk dažas:

O’Connelly street (lielākā un manuprāt galvenā iela, uz kuras atrodas visi veikali, centrālais pasts utt- tāpēc to neredzēt ir neiespējami);

General Post Office (lasījām, ka tur notikusi lielā sacelšanās un sienās redzamas ložu pēdas utt., tomēr nekā īpaši grandioza, neskaitot Ziemassvētku rotājumus tur neredzējām. ak jā un vēl dažas plāksnītes)
Millennium Spice ( augsta “truba” pilsētas centrā, kura kalpoja mums ar draugiem kā satikšnās vieta, turklāt vienmēr skaidri zinājām uz kuru pusi ir mājvieta, lai kā arī neietu. Stāsts par to, kā tā celta un izskatās, protams, bija daudz iespaidīgāks par pašu spici)

City Hall/Four Courts/Custum House (visas trīs bija mazliet greznākas mājas nekā vidusmēra celtnes, bet tām būtu grūti sacensties ar Jūrmalas savrupmājām)

Dublinas pils (uz šo objektu likām vislielākās cerības – tomēr viss, kas liecināja par to, ka tā ir pils bija sargu mājiņas pie pils, bet pati pils- tāda dažādos laikos pusatjaunota muiža)

Temple bar (mini vecpilsētas rajons, kur šķiet, ka esi iegājis tādā mini pilsētiņā, bet mazliet pat radās tāda vecrīgas mājas atmosfēra)

Trinity College (nu šis bija visiespaidīgākais es pat teiktu rajoniņš – tāda maza koledžas pilsētiņa ar milzīgu bibloteku. Pie katras ēkas un laukuma pierakstīts detalizāts apraksts un pagalmā aug smuki zaļa zālīte- pat ziemā un milzīgi lieli un intresanti kļavveidīgi koki)

Guinness store house (šo objektu tomēr neapmeklējām, tā kā neesam alus cienītāji, bet no draugiem dzirdēju, ka varbūt tomēr ir vērts- nekas gan jau nākamreiz)….

Laura Sedliņa.
Decembris, 2007.