Lasītāja raksts.
Parasts ceturtdienas rīts, un mēs esam nolēmuši doties uz Latvijas vēstniecību Īrijā, dot savus parakstus par satversmes grozījumiem. Saulīte silda prieks sirdī, beidzot arī Irijā ir sākusies jauka dieniņa. Bet tas nu ne uz ilgu laiku.
Pirms došanos, mājas lapā www.baltic-ireland.ie izlasījām, ka parakstus varēsim atstāt no pl. 10 00 – 13 00, tad nu arī ievērojot attiecīgos laikus devāmies. Pie vēstniecības durvīm piezvanot, tikām nosūtīti pa sētas vārtiem uz Latvijas vēstniecības pieņemšanas telpām, kur arī gājām. Pārvarot bruģēto sētas klājumu nonācām pie ēkas pagraba durvīm, kur atradās Latviešu pieņemšanas telpa.

Aiz liela pārsteiguma vai aizrāvās elpa, jo mazais koridorītis, kurš skaitās kā uzgaidāmā telpa, bija stāvgrūdu pilns ar cilvēkiem, nevarot saprast, vai telpa par mazu nelielam ļaužu daudzumam, vai ļaužu šai vietā bija tik daudz. Latvijas pilsoņi šeit drūzmējās ar saviem jaundzimušajiem bērniem, kājās stāvot aizpildot viņiem izdotās formu veidlapas, dažkārt pat liekoties kad durvīs tiks iespiesta kāda mazuļa galviņa.
Burzmā ielauzos arī es, uzgaidamajā telpā atradu vairākus informācijas plakātus gan par parakstīšanos par grozījumiem, gan deklarēšanos. Bet informāciju, kur tad šai iestādē to var izdarīt tā arī neatradu.
Sapratu vienu, laikam nāksies stāvēt rindā ar visiem pilsoņiem, kuri šeit atnākuši savu privāto nepieciešamību dzīti. Jā, bet es to biju iztēlojies savādāk.
Laiciņu pamīdījuši pagalma akmeņus, jau pesimistiski secinājām, ka bez pāris stundu gaidīšanas te pie mērķa netiksim. Vairāki no līdz atnācējiem, pameta vēstniecību, lai dotos tālāk šās dienas gaitās, jo nebija plānota tik ilga aizkavēšanās. Laimīgas sagadīšanās dēļ atradu savā telefonā kādas pazīstamas personas telefonu, kura strādāja vēstniecībā, kā rezultātā tomēr tikām pieņemti bez rindas un varējām parakstīties par satversmes grozījumiem.
Pārdomājot notikušo, rodas vesela virkne jautājumu gan par parakstu vākšanu, gan Latvijas vēstniecību Īrijā, gan arī par Latvijas valdību kā tādu.
Domāju, ka šādā situācijā varēja atrasties vairums no Īrijā dzīvojošajiem Latviešiem, kuri it kā nāca parakstīties par grozījumiem, sastapās ar jau iepriekš stāstīto, vienkārši pagriezās un devās prom savus parakstus nesniegdami. Vai tad šī parakstu vākšana ir pieskaitāma pie klientu apkalpošanas procedūrām? Cik saprotu, ka Valsts balss skaitīšanu komisija šim pasākumam tērē milzīgas naudas, lai šis pasākums veiksmīgi tiktu izpildīts, tas nozīmē, ka katrs parakstu vākšanas punkts saņem kādu summu par šī pakalpojuma izpildi. Tad kādēļ mūsu vēstniecībā parakstu vākšana tiek jaukta kopā ar pārējām lietām?
Un vēl, drusku novirzoties no šīs tēmas, runājot tieši par vēstniecības apmeklētāju uzgaidāmajām telpām. Vai nešķiet, ka šīs telpas pie lielā apmeklējumu skaita ir stipri par mazām? Vai tad Īrijā strādājošie Latvieši, kuri pēc vairākkārt presē izskanējušiem faktiem gada laikā uz Latviju pārsūta 300 miljonu eiro tik tiešām tādu šaurību būtu pelnījuši, kur koridorītī ar vēderiem nespēj izmainīties divi gruntīgi cilvēki, nerunājot vēl ne par maziem bērniem, kuriem nepieciešami gan ratiņi un viss pārējais.
Var jau būt, ka mani argumenti nav pamatoti par apmeklētāju uzgaidāmajām telpām, jo neesmu redzējis kā darbs norit citu valstu Latvijas vēstniecībās, bet par nepatiku doties uz Latvijas vēstniecību Īrijā, kārtot savus privātos jautājumus, esmu dzirdējis no daudziem tautiešiem. Manuprāt, Latvijas vēstniecībai Īrijā vajadzētu kalpot Latvijas pilsoņiem ne tikai, lai nokārtotu dažādus sasāpējušos privātos jautājumus, bet arī lai viņiem būtu iespēja saņemt pēc iespējas plašāku informāciju par Latvijas likumiem, notikumiem, kultūras dzīvi un visu aktuālo dzimtenē. Ne jau katram šeit dzīvojošajam Latvijas pilsonim ir pieejams internets vai preses izdevumi. Domāju, ka Latvijas vēstniecībai Īrijā nevajadzētu kalpot pamatā kā diplomātisko sakaru dibinātājai, bet kalpot arī Latvijas pilsoņiem, lai katrs pilsoņa apmeklējums izvērstos kā notikums, lai katrs vēstniecības apmeklētājs varētu nest Latvijas vārdu pozitīvā gaismā un spētu kaut drusku lepoties ar savu valsti šeit Īrijā.

Hugo Avotiņš