Portāla lasītāji būs jau ievērojuši, ka laiku pa laikam publicējam dzeju, kuras autore ir Viktorija. Katrs no mums šajos dzejoļos ierauga kaut ko citu, bet šķiet, nevar nepamanīt mīlestību uz šo zemi, kurā dzīvojam. Mums, portāla veidotājiem, radās ārkārtīgi liela vēlēšanā iepazīt Viktoriju tuvāk, tāpēc aicinājām viņu uz tikšanos.
Mūsu tikšanās notika Īrijas Filmu institūta iekšpagalmiņā.
Saruna bija par dzīvi, negribētos pat saukt to par interviju, drīzāk – stāsts par cilvēku. Nebija jautājumu, Viktorija vienkārši stāstīja par sevi, kā viņa raugās uz pasauli, par ko priecājas, par ko skumst. No viņas staroja ārkārtīga vienkāršība, labestība un sirdsgudrība.

Viņas dzimtā pilsēta ir Kandava, bet jau daudz gadus atpakaļ Viktorija atstāja Latviju, lai dotos Pasaulē. Viņa ir dzīvojusi, mācījusies un strādājusi gan Maskavā, gan Gruzijā, gan Francijā, gan Vācijā, bet nu jau gandrīz 5 gadus viņas un meitas Kristīnes mājas ir – Īrijā, Dublinā. Par sevi Viktorija saka, ka ir kosmopolīts un, lai cik tas nebūtu savādi, no latviskās mentalitātes viņā nav nekā.
Viktorija vienmēr ir bijusi radošs cilvēks, ir beigusi Kinematogrāfijas institūtu Maskavā un savulaik bijusi saistīta gan ar kino, gan teātri, gan mākslu. Īpaša saikne viņu vieno ar Gruziju, jo viņas dzīvesbiedrs bija gruzīnu kinorežisors, bet šobrīd tur dzīvo dēls Sandro ar ģimeni. No stāstītā var nojaust, ka Latvijā ir piedzīvots tik daudz, ka pietiktu vairāku cilvēku mūžam. Gan radoši veikumi, gan savu sapņu piepildījums, kas panākts ar milzīgu un neatlaidīgu darbu, gan arī vilšanās cilvēkos, pāridarījumi un sāpes.
Jau sarunas sākumā Viktorija saka: „Es NEKAD neatgriezīšos Latvijā…” Vairākus dzīves gadus Latvijā viņa ir izsvītrojusi no savas dzīves, centusies aizmirst. Klausoties Viktorijas vārdos ir grūti pat apjaust, kāpēc cilvēki tik ļoti dara pāri viens otram, kāpēc latvieši ir tik vienaldzīgi pret citu sāpēm. Viktorija izvairās no latviešiem arī Īrijā, jo baidās atkal sastapties ar nenovīdību, skaudību un nevēlēšanos saprast otru cilvēku. Viņa aizbrauca no Tēvzemes tāpēc, ka nespēja ilgāk izturēt cilvēku savstarpējās attiecības, redzēt aukstas, vienaldzīgas sejas. Jau ielidojot Rīgā, var just negatīvu auru, par ko Viktorija saka – es negribu to vairāk sajust…
Tomēr viņa uzsver – „tas nenozīmē, ka mana sirds ir nocietinājusies, tā sāp par cilvēkiem, kas ir šeit”. Aizbraucot no Dzimtenes, katram ir jāsaprot, kāpēc viņš to dara – vai tā ir vēlme nopelnīt, vai kaut reizi sevi apliecināt, vai arī sajust, ka kaut kur tiešām esi vajadzīgs.
Ar dziļu mīlestību un lepnumu Viktorija stāsta par saviem bērniem. Meita Kristīne šobrīd mācās Trinity koledžā 1.kursā un ir labākā studente, lieliski pārvalda angļu valodu, raksta esejas un dzeju. Pabeidzot vidusskolu Dublinā, viņa ar eksāmenu rezultātiem ierindojās starp 17 labākajiem skolu beidzējiem visā Īrijā. Par to Īrijas izglītības ministrija piešķīra Kristīnei studijām apmēram 7000 eiro gadā. Interesanti, ka par to Viktorijai paziņoja telefona zvans svētdienas vakarā no valsts izglītības ministres. Dēls Sandro, 10 gadus nodzīvojis Latvijā, tagad ar ģimeni ir atgriezies tēva dzimtenē Gruzijā. Viņš ir talantīgs mākslinieks, datorgrafiķis, kurš savulaik darinājis daudzus mākslas darbus Latvijai. Viņa gleznas ir tikušas izstādītas daudz kur pasaulē un atrodamas dažādās kolekcijās, bet šobrīd viņš strādā Gruzijā reklāmas dizaina jomā. Viktorija ļoti skumst pēc sava dēla un mazdēliem, jo viņus šķir tik liels attālums, ka praktiski satikties sanāk reti. Arī Kristīne, kopš mācās koledžā, dzīvo atsevišķi un Viktorija atkal mācās dzīvot viena. Šķiet, ka tas tikai uz laiku, jo viņa ir pieradusi vienmēr par kādu rūpēties, tāpēc vēlas pie sevis aicināt vecāko mazdēlu, kurš lieliski pārvalda angļu un franču valodas. Viktorija jau plāno, kur puisis varētu mācīties, jo arī viņš, tāpat kā tēvs, būs mākslinieks. Viņa saka: „ Man pašai nevajag daudz, varu iztikt bez ļoti daudz kā, tikai lai būtu iespēja rakstīt”…
Šobrīd Viktorija raksta romānu „Laiks nopļaut nātres”, par ko pati saka, ka tas patiesībā ir kinoscenārijs. Viņa vēlas rast iespēju publicēt savus darbus – dzeju, noveles un romānu arī Īrijā, bet tie ir latviešu valodā un tulkošana maksā ļoti dārgi. Viktorijai ļoti patīk šī valsts un cilvēki, tāpēc viņa vēlas arī dot, ne tikai ņemt. Tikko pabeigusi restorānu darbinieku kursus, viņa šobrīd meklē darbu, jo ar rakstīšanu pagaidām šeit nopelnīt nevar. Viktorija ir cilvēks, kurš nebaidās no pārmaiņām un vienmēr priecājas par iespēju iemācīties ko jaunu, kā arī uzskata, ka svarīgi ir būt labestīgam un atvērtam.
Par Latviju Viktorija saka, ka izjūt mīlestību pret dzimto zemi, savu bērnību un mammīti, kura tur joprojām dzīvo, bet vairāk nekas tur viņu nesaista. Diemžēl kopējais iespaids pasaulē par Latviju ir tikai negatīvs un bieži ir jāizjūt kauns par to, ka esi latvietis. Pat Dziesmusvētki nespēj mainīt to iespaidu, kas rodas, redzot cīņu par krēsliem, haosu un attieksmi pret tautu.
Savukārt, runājot par Īriju, Viktorija saka: „Es reti esmu teikusi, ka esmu laimīga. Bet šajā zemē es tiešām jūtos laimīga.”
Dodoties mājup pēc sarunas, cenšos noformulēt izjūtas, kas manī radušās. Apbrīna, cik stipram ir jābūt cilvēkam, lai saglabātu sevī tik daudz labestības, gaišuma un mīlestības, neskatoties uz sāpēm un pāridarījumiem. Smeldze un prieks, ka esam iepazinušās. Katrs dzīvē sastaptais cilvēks mums ir skolotājs. Prasmi piedot, vēlēšanos pasargāt, māku pastāvēt dzīves vētrās – to jebkurš, kurš ieklausās, var saskatīt Viktorijas stāstā. Tikai esiet uzmanīgi un iecietīgi – dvēsele ir tik trausla…