VIKTORIJA

Es esmu vakara cilvēks,
kurš pārnāk no pasaules mājās,
lai nodzēstu maldugunis,
kas iedegties uzdrošinājās.

Kad cilvēku pārpilnās ielās
ar sirdi kabatā klīstu,
es vēlos, lai viss, kas notiek,
nevis pavīd, bet IR pa īstam.

Es labāk kailām rokām
pieskaros dzīves ērkšķiem,
nekā bailīgi metu lokus
ap vilšanās savītiem brikšņiem.

Un Dublinas pašā sirdī,
kur tilti domā par krastiem,
es pēdas iestaigāt eju
dvēselēm nesaprastām.

Bet vakarā, pārnākot mājās,
es sirdi uz palodzes lieku,
lai, uzaustot rītam, pieceltos kājās
apliecināt dzīvesprieku.

I love Dublin!