VIKTORIJA

Lietus mākoņos debesu cellē
kā matētā, greizā spogulī,
pilsēta pielaiko miegaini
rīta vilcienu skrienošās krelles.

METRO avīzi pavirši šķirsta,
savās valodās tērzējot klusi,
no puspasaules sabraukušie,
darba tirgū kā jūrā nirstot.

THANKS and SORRY
no visām pusēm,
PLEASE, ja tu jautā vai lūdz.
Tevi par Labestību neapsūdz,
neskauž, nenievā, slēpjot dusmas.

Ja tu neesi sliņķis vai nelga,
kuram vajag, lai pienes klāt,
tava veiksme nesnaudīs selgā,
tā nāks sevi apliecināt.

Tad ceļā no darba mājās
salds nogurums nelieks plecus,
un tu zināsi pareizos vārdus,
ja pajautās kāds, kā klājas.

I’M FINE. NOT TO BAD. THANKS A LOT.
Neliedz smaidu un uzrunā silti.
Cilvēcīgu attiecību tiltus
ir grēks pašiem sadedzināt.

Un mākoņiem nevajag stūmējus -
tie nemanot izklīdīs paši,
jo zeme ar siltu dvašu
nes sava ceļa gājējus…

Dublin
2008