Labdien visiem aktīvajiem!
Domāju, ka ikviens, kurš atrodas šeit, Ziemeļīrijā, kaut reizi ir saskāries ar situāciju, kad ir bijusi nepieciešama palīdzība pašam vai kādam paziņam, un tādā brīdī ļoti liels atsvars būtu Ziemeļīrijas latviešu biedrība. Par to arī gribu tuvāk pastāstīt.
Pērnā gada nogalē tikos ar vīrieti, kurš patvērumu bija radis Armagh „Hostel of hope“ anonīmo alkoholiķu patversmē. Labdarības māsas no šīs patversmes caur paziņām atradušas manu tālruņa numuru, sazvanīja mani un lūdza vai es nevarot viņām palīdzēt ar tulkojumiem kādam latviešu vīrietim, kurš vairākas dienas esot klaiņojis pa Armagh un angliski praktiski nerunājot.

Kad ierados Armagh mani laipni sagaidīja mūķenes, ieveda viesu zālē un pēc brīža ienāca arī gados jauns latviešu vīrietis. Sasveicinājāmies, iepazināmies un pāris vārdos izjautāju šo puisi. Konfidencialitātes nolūkos sauksim viņu par A. A pastāstīja, ka esot palicis bez darba. Vēl Latvijā esot viņam kāds paziņa piedāvājis iekārtot darbā šeit, Ziemeļīrijā. Par darbu viņam bijis jāmaksā 500 mārciņas. A atbraucis šeit, nostrādājis apmēram 3 mēnešus celtniecībā, kuru laikā arī apmaksājis par darbu, bet drīz pēc tam kad pabeigts konkrētais objekts arī darba vairs neesot bijis. Arī draugs vairs nekur neesot bijis atrodams. Drīz vien arī ietaupījumi beigušies. Par īri naudas vairs atlicis nav. Tā nu A nonācis uz ielas, jo arī angļu valoda viņam nav nekāda spīdoša, lai neteiktu, ka nav absolūti nekādas. Pāris dienas klaiņojis pa ielām līdz kāda no labdarības māsām viņu pamanījusi un sākusi iztaujāt. Tā nu A nonācis patversmē. Vismaz jumts virs galvas un bļodiņa silta ēdiena.

Kā beidzās šis stāsts es nezinu, bet tam arī nav nozīmes! Nozīme ir tam, ka šādu stāstu nav mazums un būs vēl daudz citu līdzīgu atkal un atkal, ja mēs pārējie, kas esam spējuši šeit uz kājām paši saviem spēkiem nostāties, kaut ko nemēģināsim darīt. Ne jau tikai atbalsts vajadzīgs no jauna atbraukušajiem. Zinu, ka vietējos likumus nezina arī daudzi jau ilgus gadus šeit nodzīvojušie. Un ne tikai likumus zināt, bet kopā sanākt arī svētkos. Tāpat nevienam nav noslēpums, ka Latvijā mēs visi bijām pavisam citos amatos, pavisam citos līmeņos. Domāju, ka mēs varētu viens otram būt arī noderīgi. Kāds no mums šeit ir jurists, kāds frizieris, kāds cits varbūt ir manikīrs vai mediķis. Kopā sanākot, kopā prātus saliekot būtu arī vieglāk smagās dienas pārciest. Lūk, ar šo arī es vēlos aicināt visus piedalīties Ziemeļīrijas latviešu biedrības organizēšanā.

Visus interesentus ar saviem priekšlikumiem aicinu rakstīt uz e-pastu: latvianschool@inbox.lv vai zvanīt 07923676208 Inesei.

Paldies, un lai mums visiem izdodas!

Inese Ellis.