Daudziem latviešiem, kuriem ir bērni pirmsskolas un jaunākajā skolas vecumā, ir zināms, ka Dublinā LBI paspārnē darbojas nedēļas nogales skola „Saulgriezīte”. Ar pirmsskolas vecuma bērniem jau gandrīz divus gadus šeit nodarbojas gaišā un smaidīgā skolotāja Ritma Prokopčenko. Tomēr diezin vai daudziem ir zināms viņas nebūt ne vieglais ceļš līdz šai dienai.
Ritma pirmo reizi atbrauca uz Īriju 2000.gada 21.novembrī, viena pati, pilnīgi nezinot, uz kurieni dodas. Ceļa mērķis, protams, bija zināms – darbs sēņu fermā Īrijā, tomēr nebija ne mazākā priekšstata, ko tas nozīmē un kas viņu šeit sagaida. Jādomā, ka tas nebija viegls lēmums, tomēr, palikusi viena ar diviem bērniem pēc šķiršanās, Ritma saprata, ka ir jāmeklē veids, kā uzturēt savus bērnus. Viņa devās pretī nezināmajam, bērnus tobrīd atstājot savai mammai. Un ne jau vieglumu meklēt…

Pirmais darbs Īrijā, kā vairākumam latviešu, kas tajā laikā šurp atbrauca caur aģentūrām, bija sēņu fermā. Sākumā dzīvesvieta bija Skerijā, bet darbs – Tarā, tas nozīmēja, ka katru dienu ceļā uz darbu un arī atpakaļ tika pavadīta vismaz stunda. Pēc laika Ritma pārcēlās uz dzīvi Dundalkā, kur sēņu fermā nostrādāja gadu. Par to, ka sēņu fermas saimnieks bija krāpis savus darbiniekus, viņa uzzināja tikai nesen, kad radās nepieciešamība pierādīt oficiāli nostrādāto laiku šajā valstī. Atklājās, ka firma, kurā Ritma it kā strādāja, nemaz nav eksistējusi un nodokļi, kurus saimnieks toreiz atvilka no nopelnītā, patiesībā ir „ieripojuši” viņa kabatā.
Kad beidzās darba atļauja un Ritma nolēma pati meklēt citu darbu, sākās, kā viņa pati smaidot saka, „saldā dzīve”. Tomātu stādīšana, darbs uz kartupeļu kombaina, nakts maiņas viesnīcā – tā ir tikai neliela daļa no darbiem, kas tika strādāti. Darba devēji nelabprāt ņēma darbā iebraucējus bez darba atļaujām un, protams, daudzi no viņiem arī pret šiem cilvēkiem nebija godīgi. Tomēr beidzot pie darba atļaujas Ritma tika un tad jau bija vieglāk.
Pēc iepazīšanās ar savu tagadējo vīru, 2002.gadā viņi abi atgriezās Latvijā, apprecējās, piedzima meitiņa Keita. Tomēr 2005.gadā ģimenīte, nu jau ar bērniem, dēlu Edžu un meitiņu Keitu atgriezās Īrijā. Latvijā palika vecākā meita Kristīne, jo vēlējās tur pabeigt vidusskolu. Par to runājot Ritmas acīs iemirdzas asaras. Nē, ne sāpju, bet aizkustinājuma asaras. Viņa stāsta par to, cik lepna bija skolas izlaidumā, kad meita pirmā tikai izsaukta saņemt diplomu. Par to, ka Kristīne nekad vieglprātīgi netērēja naudu, ko vecāki viņai sūtīja. Par to, ka meita vietējās avīzes aptaujā atklāti nosauca savu vārdu un paziņoja, ka lepojas ar saviem vecākiem. It kā spītējot masu medijos kultivētajam uzskatam, ka vecāki, kas strādā Īrijā, ir cēlonis teju vai visām problēmām, kas rodas bērniem Latvijā.
Šobrīd visa ģimene ir kopā šeit, Īrijā. Arī Kristīne, kura jau pati audzina meitiņu Kristiānu, kas pasauli ieraudzīja šeit. Viņas piedzimšanas brīdī Ritma bija klāt un saka – sajūtas nav vārdos aprakstāmas…
Par šodienas darbu ar latviešu bērniem droši var teikt, ka tas ir bijis pirmais solis uz Ritmas vēlmju piepildījumu. Viņa atceras, ka, pirmo reizi braucot uz Īriju, teica: „Kā es vēlētos strādāt ar bērniem!”
Pagaidām darbiņš „Saulgriezītē” ir vairāk kā iespēja darīt to, pēc kā sirds ilgojas, jo Latvijā Ritma strādāja arī par audzinātāju bērnudārzā. Bet pavisam drīz atkal sāksies nopietns darbs ar bērniem Montesori bērnudārzā Leikslipā. Pēc daudziem gadiem sapnis būs piepildījies.
Par tālāku nākotni Ritma saka, ka viņas ģimene noteikti atgriezīsies Latvijā. Konkrēta termiņa nav, bet atgriezīsies. Ritma ar lepnumu saka – mazā Keita sāk pamazām lasīt latviešu valodā, tas nozīmē, ka dzimtā valodiņa nezudīs. Cik daudz pūļu tas ir prasījis no mammas, to zina tikai viņa pati.
Dzimtajā pusē Gulbenē ģimeni gaida sava māja un no sirds gribas viņiem novēlēt – lai piepildās visi sapņi!