Šoreiz portāls iepazīstina lasītājus ar Aleksandru Rumjancevu – puisi no Latvijas, kas jau gandrīz četrus gadus dzīvo Īrijā. Viņa dzimtā puse ir Valka, bet studiju laiks pagājis Valmierā un tur viņš cer ne tik tālā nākotnē – nākošgad pavasarī – atgriezties.
Pēc Vidzemes Augstskolas pabeigšanas Aleksandrs atbrauca nedaudz piepelnīties, bet „aizķērās”, jo pēc laika izrādījās, ka ir tikai divas iespējas – vai nu braukt atpakaļ uz mājām un doties dienēt armijā, vai palikt šeit un turpināt pelnīt naudu. Skaidrs, ko puisis izvēlējās…

Ar pirmā darba atrašanu Īrijā nebija problēmu, jo šeit Aleksandru sagaidīja trīs no četrām viņa māsām un viena no viņām arī iekārtoja brāli darbā Burger King.
Turpmāko 10 mēnešu laikā puisis nomainīja 5 darba vietas, līdz sāka strādāt kompānijā Eircom par aģentu, pēc tam kļuva par menedžeri un nu jau pāris gadus viņš ir nodaļas vadītājs. Darbs ir interesants, katru dienu notiek kaut kas jauns un viss mainās. Kompānijā strādā daudz poļu un indiešu, bet latvieši gan ir tikai divi. Tā kā darbs ir saistīts ar komunikāciju ar cilvēkiem un svarīgi ir saprast klientus, kompānijas kadru politika tomēr vairāk ir vērsta uz angliski runājošo valstu pilsoņiem. Aleksandrs saka, ka jūtami ir palielinājusies konkurence darba tirgū. Ja agrāk, izsludinot konkursu uz 20 vakancēm, tika saņemti apmēram 50 CV, tad tagad iesniedz 200 – 300. Tomēr, ja cilvēks pietiekoši labi pārvalda angļu valodu un spēj sevi parādīt darbā, tad arī ārzemniekam nav problēmu veidot karjeru.
Interesants un aizraujošs ir arī Aleksandra hobijs – fotografēšana.
Tas sācies ne pārāk sen – pagājušā gada februārī Aleksandrs nopircis savu pirmo fotoaparātu, sācis ar ģimenes fotografēšanu, pēc tam – ainavas, bet tagad viņš jau piedalās konkursos un fotografē dažādus lielus pasākumus Īrijā kā oficiālais fotogrāfs. Īrijas bodybuilding šovs „Mr. Ireland”, nāciju kultūras festivāls Dun Loaghaire, dažādu grupu koncerti – tā ir tikai daļa no viņa veikuma šajā jomā. Viņam ļoti patīk fotografēt kāzās, tā ir liela atbildība un tajā pat laikā – milzīgs gandarījums, kad vēlāk redzi, cik skaistus mirkļus ir izdevies iemūžināt. Savus darbus Aleksandrs regulāri iesūta prestižiem angļu fotožurnāliem, kuri rīko konkursus, un tie bieži tiek arī publicēti.
Šovasar Aleksandrs kopā ar vairākiem draugiem sarīkoja arī savu izstādi. Četri fotogrāfi un divi gleznotāji noīrēja zāli un izstādīja savus labākos darbus. Interese bijusi necerēti liela – uz izstādes atklāšanu ieradušies vairāki simti cilvēku.
Aleksandra foto darbus var aplūkot viņa mājas lapā www.sasar.net ^[1].
Brīvo laiku viņš labprāt pavada vai nu mājās, vai arī ar fotoaparātu pie jūras vai pilsētas ielās vērojot un fotografējot cilvēkus. Ar fotografēšanu puisis saista arī savu nākotni Latvijā, jo plāno atvērt nelielu fotosalonu.
Uz Īriju Aleksandrs atbrauca, kā jau daudzi – „uz pāris mēnešiem” un pats viņš smejas – „jau trīs gadus domāju, ka šis gads Īrijā ir pēdējais”. Tomēr viņam zaļā sala nespēj dot visu, kas būtu nepieciešams, lai būtu laimīgs. Materiālajā ziņā, protams, tā sniedz daudz, bet pietrūkst kopā ar draugiem pie ugunskura Gaujas krastā pavadītu jauku vasaras vakaru, saules, kura Latvijā tomēr spīd biežāk, īstas ziemas, draugu un tuvinieku un vēl un vēl…
Neskatoties uz to, ka no četrām Aleksandra māsām, kas šobrīd dzīvo Īrijā, divas, visticamāk, Latvijā neatgriezīsies, un arī viņa sievai patīk dzīve Īrijā, viņš pats tic, ka agrāk vai vēlāk brauks mājās, uz Latviju. Lai arī kā iegrozīsies viņa dzīve, atliek vien novēlēt – lai piepildās viss, kas cerēts!

Foto no Aleksandra Rumjanceva personīgā arhīva