Informācija, kas sameklēta pirms ceļojuma uz ļoti savdabīgu un interesantu vietu – Lielbritānijai piederošo Gērnsijas (Guernsey) salu, netālu no Francijas piekrastes, liecina, ka šī ir ārkārtīgi neparasta vieta Eiropā, kur var sastapt arī gana daudz latviešu. Šī sala bija viena no pirmajām vietām pasaulē, kurp peļņā latvieši sāka izbraukt lielā skaitā, pie kam sākotnēji Gērnsijā pieņēma tikai sievietes.
Deviņdesmitajos gados uz Gērnsijas salu mūsējie varēja braukt tikai un vienīgi, lai strādātu lauksaimniecībā, ņemot vērā, ka tas bija laiks, kad Latvija vēl nebija Eiropas Savienības dalībvalsts.

Arī pašlaik sala dzīvo pēc saviem, īpatnējiem likumiem, kam pakļauti visi iebraucēji, kas vēlas šeit strādāt. Jebkurš citas valsts pilsonis Gērnsijā drīkst uzturēties un strādāt 9 mēnešus gadā, bet pēc tam vismaz uz 3 mēnešiem ir jādodas prom. Izņēmums var būt tikai tad, ja esat ļoti vajadzīgs speciālists, tad līgums pēc darba devēja pieprasījuma varētu būt uz ilgāku laiku, maksimālais – līdz trīs gadiem. Piemēram, īru kroga īpašnieks nodzīvoja salā 15 gadus, bet pēc tam iestādes, kuras izsniedz licenci, atteicās to pagarināt un paziņoja – viss, jābrauc prom. Īram nācās pārdot savu krodziņu un no salas aizbraukt.
Salā ir divas lielas iebraucēju kopienas – portugāļi un latvieši, par kuriem gan precīzu skaitļu nav. Tomēr neoficiālā statistika liecinot, ka vasaras sezonā salā uzturas apmēram 4000 mūsu tautiešu, bet ziemā – aptuveni 2000.
Latviete Vineta Gērnsijā dzīvo jau devīto gadu, kopš 2000.gada janvāra. Viņa savulaik atbrauca strādāt siltumnīcās un atceras, cik bija grūti – maksāja maz un jāstrādā bija ļoti smagi. Vineta stāsta, ka dzīves apstākļi tolaik bija briesmīgi – dzīvoja pa 5-6 meitenēm vienā istabiņā, gulēja divstāvu gultās, virtuvē zuda pārtika, bet ja mēģināja paslēpt to savā skapī istabiņā, tad pārnākot no darba varēja ieraudzīt visu skapja saturu uz grīdas, jo pēc noteikumiem tur nebija atļauts glabāt produktus. Šodien grūti pat iedomāties tādu dzīvi, tomēr tas viss bija…
Tagad, protams, daudz kas ir mainījies. Gērnsijā ir latvieši, kas joprojām strādā lauksaimniecībā, siltumnīcās pie puķēm, bet ir arī viesnīcu un veikalu darbinieki, grāmatveži, arī frizētavas īpašnieks.
Vineta savulaik trīs gadus strādāja par stjuarti, arī aptiekā, par ko viņai pašai bija liels pārsteigums, jo šim darbam atbilstošās izglītības nebija.
Tagad Vineta vispirms ir mamma diviem brīnišķīgiem dvīņu puikām, bet vēl strādā arī savā profesijā. Viņa ir profesionāla mūziķe un pasniedz privātstundas vijoļspēlē un pati spēlē arī orķestros.
Kā stāsta Vineta, vietējie Gērnsijas iedzīvotāji pret iebraucējiem ir noskaņoti ļoti laipni un labvēlīgi. Lielākā daļa vecākās paaudzes gan dzīvo ļoti šaurā un noslēgtā pasaulītē un visa mūža garumā nav bijuši nekur tālāk kā uz kaimiņu salu. Šie cilvēki ir tik pašapmierināti ar savu dzīvi, ka viņiem patiesībā ir vienalga, kādi cilvēki uz salas strādā, latvieši vai portugāļi vai pēdējā laikā arī poļi, čehi un bulgāri. Savu attieksmi pret latviešiem apliecina arī autobusa šoferis, kurš mūs vizina pa salu. Uzzinājis, no kurienes esam, viņš stāsta par to, kā apbrīno latviešu, īpaši sieviešu ārkārtīgās darba spējas un uzticību savām ģimenēm un bērniem. Iesirmais vīrs saka – viņas strādā par daudz un nevar nenovērtēt faktu, ka lielāko daļu nopelnītā šīs sievietes aizsūta uz mājām. Viņš smaidot uzsver, ka nav jābrīnās, kāpēc daudzi vietējie vīrieši apprec latvietes.
Vineta uzskata, ka Īrijas cilvēki ir līdzīgāki latviešiem, nekā angļi, līdz ar to tur latvieši no savējiem neatsvešinās. Tipiskais anglis ir mietpilsonis, mazliet snobs, mazliet mājās sēdētājs un diemžēl latvieši, kas kādu laiku pastrādā šeit, kļūst viņiem ļoti līdzīgi. Tāpēc nekādas biežās kopā sanākšanas noorganizēt neizdodas. Ir bijusi latviešu biedrība, bet tās darbība šī iemesla dēļ ir apsīkusi, trūkst cilvēku, kas vēlas darboties. Vineta mēģināja noorganizēt arī latviešu kori – līmēja paziņojumus, informēja cilvēkus, bet uz pirmo mēģinājumu diemžēl atnāca 3 vai 4 cilvēki. Kopā latvieši sanāk tikai 18.novembrī.
Vinetas vīrs ir anglis, kurš Gērnsijā dzīvo jau 18 gadus, bet viņa tomēr vēlētos, lai viņu dvīņu puikas, kam ir skanīgi latviešu vārdi, uzaug latviskā vidē. Bet dzīvē, kā jau dzīvē, cilvēks domā, Dievs dara. Vineta saka – ja varētu atgriezties Latvijā un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, viņi to darītu kaut rīt. Cerams, ka šim sapnim būs lemts reiz piepildīties.