Māris Veide

Pirms kāda laika publicējām rakstu Baltic Ireland par semināru „Bagātības Pakāpiens”, par mūsu ieceri izveidot semināru, kas ļautu un palīdzētu savējiem – latviešiem, pakāpties par solīti tuvāk saviem sapņiem, savai labklājībai, dzīvot labāk kā līdz šim.
Kā pretreakciju uz to mēs ar Lindu saņēmām kaudzēm, simtiem komentāru par to, cik ļoti bīstami un ļauni tas viss ir. Pēc to izlasīšanas mēs veselas divas nedēļas esam jutušies kā ar aukstu ūdeni aplieti. Vai patiešām pasaulē nav atlicis neviens, kas tic cilvēku labsirdībai? Vai patiešām nav neviena, kas pieredzētu, ka ir apkārt cilvēki, kas vēlas cits citam palīdzēt, atbalstīt, iedot spēku atspērienam? Vai patiešām mēs esam tie vienīgie naivie, kas ir iedomājušies izdarīt kaut ko labu cilvēkiem, patiešām nemēģinot kaut ko izkrāpt vai otru piemānīt?

Es zinu, un saprotu, ka mēs visi esam pieredzējuši grūtus laikus, daudz sāpju un vilšanos, daudz mūs ir mēģinājuši piemānīt un dažādi savtīgi izrīkoties, ievilināt shēmās, kas izputina cilvēku dzīves un izjauc likteņus. Reakcija uz mūsu semināra aicinājumu pilnībā parāda to, cik ļoti mēs esam visi zaudējuši ticību labajam šajā pasaulē. Un, protams, katra iespēja, kura var atnest sāpes, šo ticību apdraud vēl vairāk. Nedod Dievs, tagad atkal iekrist kādā viltus gājienā, kad jau tā nekam nevar ticēt. Ai, cik ļoti es to visu saprotu un esmu izjutis arī pats, lai arī esmu vēl šķietami jauns. Pēc komentāru izlasīšanas man patiešām radās sajūta, ka mēs vienīgie ar Lindu esam ieņēmuši galvā naivās domas par labā vairošanu. Tā sajūta ir kā vientuļai saucēja balsij tuksnesī – tu kliedz, bet nav neviena, kas tevi sadzirdētu, visapkārt ir tikai tukšums un smiltis, un varbūt kādi negaisa zibeņi. Bet paskatieties apkārt kārtīgi – te visapkārt ir pilns ar cilvēkiem, un viņi visi sauc, visi sauc vienu un to pašu, taču neviens nevienu nedzird. Mēs esam blakus, bet nedzirdam cits citu, un vēl vairāk – savā kliedzienā mēs nedzirdam paši sevi.

Mūsu semināram šobrīd ir pieteikušies 2 cilvēki – tikai divi, kas ir noticējuši labajam, kas ir sadzirdējuši paši savu saucienu. Vai tiešām tikai diviem cilvēkiem no visiem Īrijas latviešiem ir saglabājies spēks kaut ko izdarīt tieši savā labā, iedot sev spēku mosties un dzīvot labāk, laimīgāk?

Es gribētu Tevi nedaudz izaicināt – vai Tu aizbrauci, lai dzīvotu ciešanās un grūtībās, vai lai kļūtu laimīgāks cilvēks? Vai Tu esi kļuvis vai kļuvusi laimīgāks cilvēks? Vai tik laimīgs un laimīga, cik vēlējies? Padomā labi, atceries savus sapņus, sajūtas. Vai palicēji Tavās acīs ir sliktie vai labie, vai Tu, aizbraucot esi palicis sliktāks vai labāks? Kāda tam vispār ir nozīme? Man vienmēr ir licies, ka latvieši ir vienoti, lai vai kur katrs pasaulē atrastos – un būs par savējiem gatavi iet caur ūdeni un uguni. Vai tā patiešām ir, vai kaut kas ir mainījies? Atklāti!

Rīgā, 11. oktobrī pie Brīvības Pieminekļa bija koncerts – par godu 1988. gada oktobrim, kad tika izveidota Tautas Fronte, tam laikam, kad Latvijas tauta modās, lai kļūtu brīva no Svešajiem. Tur rādīja kadrus no Baltijas Ceļa 1989. gadā, kur visas Baltijas valstis, 2 miljoni cilvēku sadevās rokās, lai aizsargātu savas valstis, un daudz citiem brīžiem, kad latvieši ir bijuši Kopā. Viktors Zemgals kopā ar Igauņu un Lietuviešu brāļiem stāvot uz Brīvības Pieminekļa dziedāja dziesmu „Atmostas Baltija”. Man tajā laikā bija 9 gadi – ko gan es būtu tiesīgs vispār runāt par to?! Ticiet vai nē, bet visu manu mūžu šī dziesma manī ir izsaukusi neapturamas emocijas, spēku, ko es jūtu, kas mums visiem uzvāra dzīslās asinis. Es tur pirms divām nedēļām starp cilvēkiem stāvēju, skaļi dziedāju līdzi, un man bira asaras – laimes asaras par to, ka esmu latvietis. Kā toreiz visi varēja būt tik ļoti vienoti, visi būt Kopā, ticēt viens otram un ticēt labajam? Un kā ir tagad? Vai mēs esam kopā, vai mēs ticam labajam, viens otram? Vai tāpēc, ka pār mums nenāk vairāk nekādi Lielie Pārbaudījumi, mēs esam ierāvušies katrs savā šūniņā, viens otru nolamājuši, ienīduši, novērsušies, jo nav nekā, kas mūs vienotu? Vai patiešām ir jānotiek kaut kam sliktam, lai mēs sadotos rokās? Katrs mēs atsevišķi zinām, ka latviešiem ir spēks, tik ļoti liels spēks, ka mēs varam jebko, ko vien vēlamies – jo sevišķi pēc tā visa, ko esam piedzīvojuši. Mēs varam viens otru atbalstīt, un kopā uzģenerēt tādu enerģiju, kas akmeni par zeltu var pārvērst. Vai tā vietā mēs gribam labāk piedzerties un sakasīties, pārsist viens otram degunu un izlamāt cilvēkus, kas mūs mīl? Man izskatās, ka mums joprojām ir spēks pa pilno, mēs tikai īsti nezinām, ko ar to iesākt. Tā latvieša enerģija katrā no mums sprēgā, tikai nav īsti mērķa, tāpēc mēs kaujam viens otru.

Kā tev patiktu, ja tev būtu viss labi, un tai pat laikā – būtu kopīgs gaišs mērķis latviešiem citam citu atbalstīt, cienīt un mīlēt pa visu pasauli? Aizbraukt dzīvot, kur vien gribam, kļūt bagātiem, laimīgiem, apzināties, ka varam jebko, un iemācīt to saviem bērniem? Vai mums vajag tikai tādus svētkus, kuros atceramies mūsu sāpes? Vai varbūt mēs varam uztaisīt sev tādus notikumus, kurus varam svinēt kā priekus?

Kāpēc es to visu saku? Varbūt tāpēc, ka esmu naivs un muļķis, varbūt es neko nesaprotu, kā ir jādzīvo. Bet es esmu latvietis, un es patiešām no sirds ticu, ka mēs visi varam vairot šajā pasaulē labo.

Runājot par semināru – es jau biju nolēmis to atcelt, jo ko gan es diviem cilvēkiem varu tajā lielajā viesnīcas zālē kā tāds āksts pateikt? Taču šovakar es satiku cilvēku, latvieti, kas bija manā seminārā Rīgā, un no viņa mutes es sadzirdēju to, ko pats savā seminārā mēģinu ieskaidrot, un viņš man pastāstīja, kā viņa ikdiena pēc tā ir izmainījusies. Es pēkšņi pamodos – es nevaru to tā atstāt, man ir jādod tā iespēja vismaz tiem dažiem cilvēkiem, kas savu pasauli vēlas mainīt uz labāku.

Es saprotu, ka semināra cena varētu arī nobiedēt, jo bijām iecerējuši to kā milzīgu pasākumu ļoti kvalitatīvā gaisotnē.

Tāpēc es nolēmu, ka seminārs notiks neskatoties ne uz ko, taču citā vietā, bez pusdienām, bez kafijas pauzēm, par maksimāli zemu cenu, taču vismaz tiem, kas to patiešām vēlas. Katrs paņemsim līdzi termosus un „groziņus” kopīgam pusdienu galdam. Semināra cena būs 40 EUR. Tiem diviem cilvēkiem, kas jau samaksājuši, atlikušo naudu atdosim atpakaļ. Vienkārši, sametamies visi savējie, un pamēģinām radīt kaut ko labu un pozitīvu visi kopā.
Jaunā informācija par semināru šeit: www.dvp.lv/ie ^[1]