Ja agrāk bērnus sargāja no kara, tagad viņus sargā no interneta.
Mēs visi (vismaz teorētiski) gribam uzbūvēt sabiedrību, kura balstās uz vienotības, draudzības un mīlestības idejām. Tad kāpēc cilvēki internetā ir tik agresīvi? Viņi ar prieku apvaino, izsmej un pazemo citus. Un ar vēl lielāku prieku izbauda visatļautības garšu. Interneta agresijas mērogi ir iespaidīgi, bet metodes cīņai pret šo agresiju – ļoti niecīgas. Vai tā ir sociāla norma vai patoloģija? Gēte esot teicis, ka uzvarēt masu var tikai ar masu. Šodien interneta komentētāju nebūt ne mazākā daļa uzrāda sabiedrības attīstības primitīvākās formas, sauktas „anonīmais pūlis”, iezīmes. Mēs nevaram atbildēt uz daudziem „Kāpēc?”, līdz neatbildēsim uz jautājumu „Kā vārdā?”

Komentēšana tīmeklī pati par sevi ir laba lieta un arī kritika pēc būtības nav nekas slikts. Bet kā reaģēt uz kritiku aizskarošā formā? Un kā nodalīt noziedzīgus nodarījumus no vienkāršām rupjībām un gānīšanās, ar ko ir pārsātināti visi populārākie interneta mediji. Latvijas Interneta asociācijas izpilddirektors Viesturs Plešs uzskata, ka interneta komentāros atspoguļojas valstu iedzīvotāju mentalitāte.
Latviešiem esot tendence uzsvērt negatīvo, tāpēc arī pozitīvi komentāri parādās reti. Uz virtuālās vides lietotājiem pasaulē patlaban attiecas lielākoties tie paši likumi, kādus piemēro reālajā telpā. Sekojot tās pašas latviešu mentalitātes īpatnībām lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir par „sēdināšanu” cietumā, bet tas ir grūti izdarāms. Pirmkārt, triviālu iemeslu dēļ – cietumos jau sen vairs nav vietas reālus un smagus noziegumus izdarījušiem cilvēkiem. Un šāda situācija ir ne tikai Latvijā.

Piedāvāju vēlreiz atgriezties pie agresīvās interneta subkultūras teorētiskajiem aspektiem. Interneta videi ar tās komunikatīvajām īpatnībām ir izveidojusies sava leksika un savs komunikāciju scenārijs. Tā ir pirmā aksioma. Valodas un komunikatīvo agresiju tīmeklī galvenokārt raksturo tās progresējošā daba. Tā kā interneta lietotāju skaits ir liels (kaut gan nosaukt precīzu skaitli neņemsies neviens), mēs noteikti varam runāt par pastāvīgu, stabilu un plašu publiku (veidojumu, parādību …) un tā ir otrā aksioma. Strausa politika te nepalīdzēs.

Interesanti, ka sākotnēji internetu slavinošos rakstus aizvien biežāk nomaina publikācijas par tā negatīvajiem aspektiem. Angļu filologs Normans Holands (Norman Holland) saka, ka komunicējot internetā, cilvēki regresē un tā esot objektīvā realitāte, kuru ar Krimināllikumu neesot iespējams ne mainīt, ne apturēt. Kā piemēru Holands min interneta lietotāju pārmērīgo pļāpīgumu, nevajadzīgo atklātību un vēlmi bezjēdzīgi šķiest laiku. Šī regresa rezultātā esot radusies viena no interneta lietotāju raksturīgākajām psiholoģiskajām iezīmēm – tieksme uz nenormatīvu uzvedības stilu, kurā ir maz (vai nemaz) pozitīva.

Bažas rada tas, ka arvien lielākai daļai cilvēku reālā dzīve ir internets. Turklāt agri vai vēlu ikviens, pat viskorektākais interneta lietotājs saskaras ar verbālo agresiju. Ikvienam, kurš piedalās čatos, gandrīz vai spestā kārtā nākas apgūt lielu daudzumu slengu un tikai tā sekmīga apgūšana nodrošina vietu aktīvo interneta lietotāju sabiedrības hierarhijā. Žargoni tiek lietoti bez jekādām atrunām. Tiek pieņemts, ka pārējie sarunas dalībnieki tos ir gatavi pieņemt un adekvāti uztvert. Ja tas tā nav, lietotājs kļūst par pārējo uzbrukuma un izsmiekla objektu.

Kompjūtera žargons pēc savas jēgas faktiski ir tuvs slepenai valodai slepenā brālībā. Nepieejams nezinātājam, tīmekļa žargonisms ļauj uzcelt barjeru starp jaunpienācēju un pieredzējušo, vecāko „brāli”. Šī situācija pilnībā atbilst kiberkultūras noslēgtajam raksturam un realizē interneta lietotāju afiliācijas (attiecību veidošanas) nepieciešamību. Bet ar to vēl nekas nebeidzas. Ikviens tīmekļa komunikāciju dalībnieks, kuram ir izdevies pārvarēt žargona barjeru, satiekas ar nākamās pakāpes agresīvajām interneta komunikatīvajām stratēģijām – ar fleimu (flame), fludu (flood) un spamu (spam).

Par fleimu (angl. flame – uguns, liesma) sauc informācijas apmaiņu, kura faktiski ir raksturojama kā vārdu karš un kurai visbiežāk nav nekāda sakara ar apspriežamo tēmu. To sauc arī par tīkla barbarismu. Fleims var sastāvēt no personiskiem apvainojumiem un tā mērķis ir strīda provocēšana vai vēlme aizvainot virtuālo sarunu biedru. Fleimu var radīt ar neveiklu un divdomīgu joku, asu izteicienu (kuri var arī neskart konkrētu personu vai notikumu, bet tik un tā tiek ņemti pie sirds), neargumentētas kritikas, absurdu apgalvojumu (piemēram, aksiomas atspēkošana) un neadekvāti augstprātīgu frāžu palīdzību. Fleimēt nozīmē strīda laikā iedegties kā sērkociņam un ar saucienu „Tu esi muļķis!” novērsties no diskusijas tēmas. Tas ir strīds bez argumentiem un ne pēc būtības, bet gan bezjēdzīga vārdu pārmaiņa.

Runājot par verbālo agresiju vēl biežāk tiek lietots trollinga (trolling – vizulis, ķert zivis ar vizuļa palīdzību) jēdziens. Šajā gadījumā internetā parādās provokatīvi paziņojumi ar mērķi izsaukt fleimingu – aizdedzināt diskusiju. Tādā veidā tiek izprovocēts konflikts, notiek tukša salmu kulšana un tiek bārstīti savstarpēji aizvainojumi. Tos, kuri nodarbojas ar trollingu tīklā sauc par troļliem un tas ne bez pamata sakrīt ar mitoloģiskā radījuma nosaukumu. Liekas, ka vārds trollings tomēr vairāk ir iedzīvojies pateicoties nevis zvejniekiem, bet skandināvu pasaku varonim. Trollis tur ir kropls un neglīts radījums, kurš necieš svešinieku savā teritorijā un kura galvenais pielietojums ir ļaunuma un nepatikšanu radīšana. Realitāte ir tāda, ka tīmeklī ir daudz mazu organizāciju, kuras internetā sekmīgi nodarbojas ar trollingu.

Trollinga galvenais mērķis ir ar jebkuriem līdzekļiem satracināt vidi – uzkūdīt dalībniekus, izteikt sarkastiskas un aizvainojošas piezīmes, rūpēties par humoristiska vai provokatīva satura paziņojumiem virtuālajā diskusiju telpā. Tā, troļļa ietekmēti, pārējie interneta lietotāji tiktu ievilkti bezjēdzīgā konfrontācijā. Un, jo vētraināk reaģēs publika, jo aktīvāk darbosies trollis – viņš ir sasniedzis mērķi un izsaucis haosu. Faktiski tā ir radies viens no biežākajiem interneta saukļiem „Nebaro troļļus!”

Gan fleims, gan trollings nav uzskatāms par vienkāršu emociju izpausmes veidu bezjēdzīgu izteicienu, lamu vai necenzētu vārdu formā. Cilvēki, kuri reālajā dzīvē nekad neatļautos tā uzvesties, internetā uzskata sevi par varoņiem, kuri manifestē brīvu komunikāciju. Viss ir nopietnāk. Tīkls ir vide, kurā jebkurš izteikums var radīt negatīvisma vilni. Efektīvu metožu cīņai ar un fleimu un trollismu faktiski nav. Džons Sulers (John Suler) 1997 gadā izvirzīja hipotēzi, ka verbālā agresija interneta komunikatoru starpā ir skaidrojama ar velmi iegūt identitāti un pretstatīt sevi difūzajai masai, pat ja tam nepieciešama liela deva negatīvisma.

Nereti cilvēks internetā izsakās patiesi un no sirds. Pieredzējuši trollinga profesionāļi zina, ka tagad sākas viņu laiks. Viņi apvienojas, jo zina – kopējais trollisms vēl daudz efektīvāk novērš diskusiju no sākuma tēmas. Troļļi virtuālajā telpā rada troksni un simulē drāmas, pret kurām citi attiecas nopietni. Ja kāda diskusija jau ir praktiski uz izsīkšanas robežas, troļļa parādīšanās atgriež diskusijas dalībniekus sarunu telpā – nu viņiem ir jāapvienojas pret agresoru un jādod viņam pretspars. Un viss sākas no jauna. Mēs varam lūkoties uz krimināllikuma pusi cik gribam, bet situāciju tas nemainīs. Acīm redzot, tīmekļa subkultūras ietekme uz sabiedrību vēl nav pat sākta pētīt. Trollisma progress norāda tikai uz to, ka šī parādība tikai pletīsies plašumā un „troļļu kultūru” mēs vēl iepazīsim visā tās neprognozējamajā attīstībā. Ir jau parādījušies interneta forumi, kuros troļļi apvienojas, dalās pieredzē un nosprauž jaunus mērķus.

Katrs interneta lietotājs ir saskāries arī ar fludu (angl. flood – plūdi) – vienveidīgas informācijas izvietošanu, vienas frāzes atkārtošanu vai vienkārši īsa, bet nesakarīga teksta producēšanu neskaitāmi daudzas reizes. Flūderi ar to parasti nodarbojas vai nu nezinot kur likt laiku vai arī ar trollinga mērķi – lai ieriebtu kādam nepazīstamam cilvēkam. Tā ir uzskatāma par agresīvu rīcību un tīkla subkultūras pētnieki flūdu skaidro kā jauna, nezināma diskusijas dalībnieka velmi pievērst sev pārējo uzmanību.

Par spamu sauc masveida nepersonificētu un nelūgtu informāciju, kuras mērķis galvenokārt ir vai nu materiāla labuma gūšana vai vēlme reklamēties. Šo interneta agresijas veidu ir izjutuši visi tā lietotāji. Šis termins sabiedrības apziņā gan pirmkārt attiecas uz elektroniskām vēstulēm, taču viss plūst un mainās. Šodien arī daudzu interneta meklētāju nodrošinājums kādai lapai paaugstinātu apmeklējamību tiek uzskatīts par spama veidu. Paņēmieni cīņai pret spamu praktiski neeksistē, to var tikai samazināt. Interesanti, ka uz spamu interneta lietotāji reaģē ļoti aizkaitināti. Jāatzīmē arī cita interesanta detaļa – pret nelūgto reklāmu televīzijā vai presē publika ir nedaudz iecietīgāka.

Secinājums – jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Katram interneta lietotājam nekas cits neatliek kā vien modri sekot interneta subkultūras attīstībai un pašam izlemt kurā virtuālās telpas daļā atrasties.

Inguna Baša
www.basha.lv ^[1]