Ar Ingu satiekamies Dublinas centrā un mūsu saruna ir vairākas stundas gara. Jaunā sieviete vairākkārt uzsver, ka vēlas pasargāt citas nepieredzējušās meitenes no tām ciešanām, kas bija jāpiedzīvo viņai, tāpēc ir gatava savu stāstu publiskot. Tajā atklājas viss – mīlestība (kas tajā brīdī šķita tik patiesa), vilšanās, draugu nodevība un arī pavisam rafinēta cilvēku izmantošana. Kā stāsta Inga, aizsākās viss, protams, Latvijā. Tajā laikā Ingai bija 19 gadi un viņa no dzimtā pagasta Cēsu rajonā bija pārcēlusies uz Rīgu un strādāja viesnīcā „Latvija” par pavāri.

Kādu dienu pie viņas darbā ieradās pazīstama meitene Iveta Gražule, kura paaicināja Ingu uz sarunu. Viņa pastāstīja, ka ir bijusi Īrijā, kur iepazinusies ar puišiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Vajag izpalīdzēt, lai viņi varētu iegūt vīzas. Tikai jāaizlido uz Dublinu, jāpadzīvo ar kādu no puišiem kopā un par to viņš sagādās darbu un dzīvesvietu. Jāpiezīmē, ka tobrīd precības netika pat pieminētas. Protams, pēc neliela šaubu perioda Inga piekrita, jo kāpēc gan neizmantot iespēju iekārtoties Īrijā. Tiem, kas jau domās sāk viņu nosodīt, atgādināšu tikai vienu – atcerieties, cik prātīgi un apdomīgi paši esat bijuši 19 gadu vecumā…

Iveta Gražule kopā ar kādu melnādainu vīrieti nopirka Ingai biļeti uz Dublinu un pēc laika, viņa, neskatoties uz mammas brīdinājumiem un atrunām, devās ceļā.

Dublinā Ingu sagaidīja milzīgs melnādains cilvēks, kurš viņu aizveda pie kāda tumsnēja puiša, kuram tad nu „ir jāizpalīdz” iegūt vīzu. Tikai pēc 2 nedēļu kopā dzīvošanas šis puisis pastāstīja jaunajai sievietei, kādā ceļā patiesībā viņš vīzu var iegūt. Tikai tagad viņa uzzināja, ka tam nepieciešams apprecēties. Drīzumā Ingai sāka zvanīt Iveta Gražule un apgalvot, ka puisis, pie kura viņa dzīvo, ir slikts cilvēks, vēlas viņu izmantot utt. Sarunā ar puisi Inga uzzināja – par to, ka viņa ir šeit, milzīgais melnādainais vīrs, kas sagaidīja Dublinas lidostā, ir samaksājis 3000 eiro. Un tagad šī nauda, kuras puisim nav, tiek pieprasīta no viņa. Lai nu kā, Inga šeit nepalika. Ivetas ieteiktā Agnese Liepiņa viņu aizveda uz Lukanu, kur kādas latvietes un pakistānieša ģimenē viņa dzīvoja, palīdzot pieskatīt bērnu. Tas gan notika pēc tam, kad Agnese neveiksmīgi centās Ingu „ieskapēt” (pareizāk laikam gan pārdot) kādam tumsnējam ne-Eiropas valsts pilsonim.

Šajā brīdī var teikt, ka sākās Ingas raibais ceļš Īrijā. Kas tik tajā netika piedzīvots – pilnīgs izmisums, nezinot ko darīt tālāk, naudas ubagošana pie Spices, lai tiktu līdz lidostai, dzīve uz ielas, kāda paziņas zvans, kas solīja palīdzību un… Tālāk jau seko dažādas epizodes, kurām ir viena kopīga iezīme – visās ir iesaistīti vīrieši no tādām valstīm kā Pakistānas, Indijas vai Bangladešas (kuras pilsonis arī ir puisis, kas vēlāk kļuva par Ingas vīru).

Ingu ar Kamalu iepazīstināja kāds viņa tautietis, viņi sāka dzīvot kopā un uzradās „rozā brilles”. Jaunā sieviete atceras, ka tiešām bija iemīlējusies un ticēja, ka arī puisis jūt to pašu. Viņš palīdzēja Ingai nokārtot PPS numuru, atvērt bankas kontu, atrada viņai darbu restorānā par pavāra palīgu. Viss bija skaisti un ne reizi Ingas draugs nelika manīt, ka viņa ir tikai veids, lai nodrošinātu Bangladešas pilsonim vīzas iegūšanu Īrijā.

Pēc laika abi devās uz Naas, Co.Kildare, lai iesniegtu dokumentus laulības reģistrēšanai. 2007.gada jūlijā Inga un Kamals apprecējās.

Tiktāl, šķiet, viss bija kārtībā, izņemot faktu, ka jaunais pāris dzīvoja kopā ar vairākiem Kamala tautiešiem, kuri, kā noprotams no Ingas stāsta, nemaz ar viņiem nerēķinājās. Neizbēgami radās konflikti, strīdi un skandāli, līdz Inga sāka uzstāt, ka jāmeklē cita dzīvesvieta. Tomēr jaunais vīrs atteicās, aizbildinoties, ka uz šo adresi pienāk pasts un visi dokumenti.

Liekas, ka pirmo reizi doma, ka viss nav tik skaisti, kā viņai šķiet, Ingai radās pēc tam, kad pēc mājas strīda viņa vīram paziņoja – „izvēlies, vai nu es, vai tavi draugi.” Kamals atbildēja, ka no dzīvokļa projām neies, tātad savu sievu viņš neizvēlējās…

Inga pēc kārtējā strīda visu pameta un aizbrauca uz Latviju. Tomēr pēc kāda laika Kamals sāka atkal zvanīt un pierunāt, līdz viņa noticēja un atgriezās. Neliels šoks gan bija, kad pēc atgriešanās vīrs paziņoja, ka viņai pašai jāsameklē sev dzīvesvieta un darbs, tātad skaidrs, ka nekādas ģimenes nebūs. Jāatzīst, ka kādu laiku Kamals gan apmaksāja Ingas dzīvesvietu. Jaunā sieviete neveiksmīgi meklēja darbu, satika latviešu puisi, ar kuru uzsāka attiecības, bet diemžēl pēc laika viss beidzās. Šī gada jūlijā Inga atkal atgriezās Latvijā un atrada darbu.

Pēc laika– zvani no vīra, lūgums braukt atpakaļ, oktobrī tika nopirkta aviobiļete un Inga atkal padevās. Kamala vīzai (to izsniedz uz 1 gadu) beidzās termiņš un viņš lūdza, lai sieva to pagarina, ar piebildi, ka tas nepieciešams, lai viņš nākošā gada janvārī varētu atgriezties Bangladešā. Šeit jāpaskaidro, ka fakts, ka esi apprecējis ES pilsoni, ne-eiropietim Īrijā automātiski nenodrošina iespēju saņemt vīzu, tās iesniegšanai ir nepieciešams, lai sieva ar savu pasi reāli būtu blakus.

Pēdējās ilūzijas ilga apmēram nedēļu. Inga palīdzēja Kamalam nokārtot vīzu un pēc pirmā strīda viņš savu sievu vienkārši izlika no mājas. Tikai tagad „rozā brilles” nokrita pavisam un Inga saprata, kādi ir viņas vīra patiesie nolūki.

Lai saprastu šo situāciju, jāzina, ka laulību var šķirt tikai tajā valstī, kurā tā ir noslēgta, bet pēc Īrijas likumiem šķiršanās pieteikumu izskata tikai pēc 4 gadiem, kopš pāris nedzīvo kopā.

Inga šobrīd dzīvo pie draugiem, izmisīgi meklē darbu un cīnās par savu brīvību. Viņa ir apņēmības pilna, ir jau vērsusies pēc palīdzības Latvijas vēstniecībā un Īrijas imigrācijas dienestā ar lūgumu anulēt Kamala vīzu. Inga drosmīgi atļaujas par to visu runāt, lai rosinātu šādas situācijas risināt valstu līmenī. Otrs aspekts – nepieredzējušu latviešu meiteņu meklēšana un ievilināšana šajos tīklos notiek joprojām un Inga cer, ka viņas pieredze kādu atturēs no pārsteidzīga soļa un liks lieku reizi padomāt. Ir skaidrs, ka tad, kad esi jau tajā iekšā, ir ļoti grūti pašai sev un kur nu vēl citiem atzīt, ka esi apkrāpta. Sevišķi, ja ģimene dzīvo pagastā, kurā visi viens otru pazīst un zina, ko katrā mājā ēd pusdienās…

Ingas stāsts liek aizdomāties arī par to, kāpēc tieši latvietes kļūst par šo izmantotāju upuriem? Nav dzirdēts, ka tie meklētu lietuviešu vai igauņu meitenes, dažkārt tās ir polietes, bet visbiežāk – mūsu tautietes. Pagaidām šis jautājums paliek neatbildēts.