Pēc vairāk kā gadu ilgas prombūtnes atkal esmu Latvijā.
Pirmajā dienā pasauli sev apkārt vēroju kā kino – ir atsvešinātības sajūta, viss it kā tik pazīstams un tajā pat laikā vairs ne.
Aizkustinošas tikšanās ar mīļiem un sen neredzētiem cilvēkiem, kurus vēl jo vairāk novērtēju tāpēc, ka viņi joprojām ir „manējie”, viņi apgāž tik bieži daudzināto tautas parunu – „no acīm prom – no sirds ārā”…
Nākošajās dienās ir jāpaspēj ļoti daudz – jāsatiek cilvēki, jānokārto lietas, jāaprūpē sasirgusī māmuļa un vēl un vēl un vēl. Sākas traks skrējiens, lai to visu paspētu, bet pēc pāris dienām ir skaidrs, ka laika vienalga būs par maz. Tad nu visu paveicamo sarindoju secībā no svarīgākā uz ne tik būtisko. Lai man piedod tie cilvēki, kurus neizdevās satikt šajā reizē, jo pirmajā vietā tomēr liku pienākumus un tikai pēc tam sekoja viss pārējais.
Tagad, jau esot Īrijā, no šīs dienu virknes izgaismojas vairāki spilgti mirkļi. Protams, ārkārtīgi daudz pozitīvu un arī smeldzīgu emociju sagādāja tikšanās ar cilvēkiem – gan ar pašiem tuvākajiem draugiem, gan ar bijušajām kolēģītēm, gan ar mazajiem „ķipariem”, kuriem savulaik biju pirmā audzinātāja, gan viņu vecākiem. Neviens negaudās par grūto dzīvi, bet ārkārtīgi mīļi un sirsnīgi izjautāja mani par dzīvi svešumā, priecājās par sasniegumiem un no sirds vēlēja veiksmi. Tikai tagad apjaušu, ka ne reizi neatskanēja jautājums: ”Vai Tu atgriezīsies?”
Taksometra šoferis, uzzinājis, ka esmu atbraukusi no Īrijas, uzdeva tikai vienu jautājumu – kādi tur ir cilvēki? Piebilstot, ka Latvijā viņa darbs kļūst arvien bīstamāks, jo cilvēki ir kļuvuši nikni, nelaimīgi un ļauni.
Dīvaini, bet es ar cilvēku niknumu deviņu dienu laikā saskāros tikai vienu reizi. Darba specifikas dēļ visās savās gaitās devos ar fotoaparātu. Kad vienā no Rīgas Centrāltirgus paviljoniem noknipsēju kādu jauki izkārtotu tirdzniecības stendiņu, mani pie rokas satvēra vīrietis apsarga uniformā. Vīrietis ar žestiem man rādīja, ka šeit nedrīkst fotografēt un norādīja uz zīmi pie stenda, kas to aizliedz. Viņš izteiksmīgi parādīja, kas notiks ar manu fotoaparātu, ja nepaklausīšu. Nesapratu, kāpēc apsargs nerunā, bet tikai žestikulē, līdz brīdim, kad apjautu, ka automātiski esmu izteikusi vārdiņu „sorry”. Pārdevēja, kas to nedzirdēja, izliekusies pa tirdzniecības kioska lodziņu, izvalbījusi acis un gandrīz ar putām uz lūpām sāka kliegt krievu valodā : „Dzēs ārā tūlīt! Tu saprati? Es tev saku – dzēs ārā!” Lai arī ļoti vēlējos pajautāt, vai esam kopā cūkas ganījušas, izlēmu, ka man nu nemaz nav izdevīgi likt nojaust, ka saprotu gan latviešu, gan „brāļu” valodu, un, gaiši viņai uzsmaidījusi, devos prom. Instinktīvi gan gaidīju, ka kāds man metīsies pakaļ, bet šoreiz nekas nesekoja. Gāju un domāju, kāds gan būtu šī incidenta rezultāts, ja apsargs nebūtu pieņēmis, ka esmu ārzemniece. Un vēl – apņēmos noskaidrot savas tiesības šādos gadījumos, jo nudien nezinu likumu, kurā būtu noteikts, ka ir aizliegts fotografēt tirgū.
Ātrumā salīdzinot, konstatēju, ka veikalos laba maize un piena produkti, dārzeņi un augļi nu jau maksā apmēram tikpat, cik Īrijā. Vislielākā pircēju piekrišana vērojama akciju precēm ar atlaidi. Arī tirgū pamanīju, ka no mandarīnu grēdas, pie kuras bija redzama cena – 50 santīmi, sirmas māmuļas centās izlasīt augļus, kuri vēl būtu ēdami… Informācijai – parastā mandarīnu cena todien tirgū bija no 1,10 Ls līdz 1,60 Ls. Kamols kaklā un niknums uz… pati nesaprotu– vai uz kungiem, kas iztirgojuši valsti, vai cilvēkiem, kas to pieļāvuši.
Vērojot cilvēkus uz ielas, secinu, ka smaida retais, sejās – rūpes un saspringums. Prātā iešaujas doma – tie, kas šodien dzīvo bez rūpēm, pa ielām nestaigā, viņu pašapmierinātās sejas slēpj dārgu automašīnu tonētie stikli. Tomēr šķiet, ka automašīnu straume Rīgas ielās ir mazliet noplakusi, to apliecina arī degvielas tirgotāji. Nav gan tādas statistikas, bet man izskatās, ka uz ielas ir samazinājies tieši vecāka gadagājuma automobiļu skaits.
Vēl kāds secinājums – ja agrāk uz ielas ubagoja cilvēki ar nepārprotamām alkoholisma pazīmēm sejās, tagad tie ir vienkārši, izmisumā iedzīti cilvēki. Aiz izmisuma ne tikai ubago, bet arī laupa… Dzimtās pilsētas Siguldas ielas pulksten septiņos vakarā bija kā izmirušas.
Sajūtas ļoti pretrunīgas. No vienas puses- šai valstī vēl ir vienīgā vieta, kur atbraucot varu izjust mammas mīlestību un rūpes, kur varu satikt patiesi tuvus cilvēkus un baudīt simtiem nelielu prieciņu, kas ir liegti tālumā. No otras puses – visapkārt valdošais izmisums un bezcerība liek atkal atcerēties mirkļus, kad tika izlemts braukt prom, mirkļus, kad tika pieņemts nebūt ne vieglais lēmums. Varbūt tāpēc jūtos kā ciemos. Pie labiem, ļoti mīļiem un tuviem cilvēkiem. Bet ciemos.
reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie
Paldies,Inguna,par rakstu!LV sen neesmu bijusi un ar sausmam domaju par atgriesanos ,kas ieplanota sa gada nogale.Ne,darbs mani neuztrauc,,,,jo esmu pensijas cilveks,bet tiesi cilveku attieksme.Tapat ari ka nevar vairs tik vieglpratigi paklainot pa Rigas ielam sava nodaba!Jadoma par savu drosibu un naudas maku…..!
Daudziem pazinam,uzturoties LV,pavisam svaki sanacis saja joma….
Ar lielu interesi lasu Baltik-ireland rakstus;man patik si zeme,tur ir mani berni,kur vairakkartigi esmu ciemojusies!
Dzintrai – redz, mīļā sirds, kamēr dzīvo Latvijā, liekas, ka tur viss ir OK, jo nav bijusi iespēja salīdzināt! Tās dzelzsbetona sejas liekas normālas, bezistabu dzīvokļi (jo pārējā pasaulē par istabām skaita tikai guļamistabas) arī liekas normāli, rupja klerku attieksme – normāli u.t.t..
Inguna labs raksts,tas ir ari manas sajutas………..diemzel latviesiem butu gan ko pamacities no iriem,piemeram…………jau 6 gadi Irija,bet 1 reizi aizbraucot *ciemos*uz Latviju es vienmer sastopos ar to cilveku negativismu,skaudibu utt…….kad tu tada smaidiga ej pa ielu,dazs labs padoma,ka esi ar putniem,cik reizes neesmu atvainojos,ka kadam netisam uzgruzos,un tas otrs vel ar niknu aci uz tevis nolur……laukos braucot ar autobusu vairakas reizes,neviens soferis pat pirkstinu nepakustinaja,lai man palidzetu salocit bernu ratinus…….nu tad tiec nu autobusa ar mazu berninu,nez kur tad lai vinu nolieku ,kamer ratinus loku………untt……es nezinu,ta esmu pieradusi pie sejienes dzives,pie cilveku izpalidziguma….
DOLORESA-100%tev piekritu………..
bots- ne jau visiem viensetas ir grausti,ta ka tev nava nekas ne te ne tur-tad vairak pa debilu vavuloshanu tev nesanak-tads debils laukis ari paliksi.
Man aizkustināja ,Inguna, Tavs raksts, jo ļoti labi izprotu Tavas sajūtas Latvijā. Man ir tieši tāpat, kad tur esmu. Tikai mīļo cilvēku dēļ braucu……Tas, ka grūti ir VISUR, tas ir fakts, bet attieksme (!!!) tas ir noteicošais!
Inguna, bet vai tos ubagus juus fotografeejaat, ieprieksh sanjemot vinju piekrishanu? Nav zoliidi fotografeet cilveekus, neprasot no vinjiem atljauju. Arii ja vinji ir tikai ubagi. Ceru, ka vismaz kaadu latu ziedojaat? Es daudz esmu braukaajusi pa Eiropu un visur esmu redzeejusi ubagus – arii Dublinaa. Vieniigi padomju laikos nebija ubagu.
->Dzintra
Izkāp no privātā auto un pabraukā ar sab.transportu-gan redzēsi, gan izbaudīsi IZMISUMU!!! Ja tu dzīvo laukos un esi jau pieradusi redzēt vienas un tās pašas nodzertas/nenodertas sejas-aizbrauc uz pilsētu…
->Ina
Brauc atpakaļuz Latviju un no saviem PieRēzeknes īpašumiem raksti komentus
A ta Ireland karodziņš pie tava skrebelējuma liek apšaubīt tevi kā esošu ))
ray- paskaties pats cik te musejo ir bomzu un nodzerushies,par narkomaniem nerunasim tie te vairak, un cik te tagad ir musejo bezdarbnieku,kuri nevar nomaksat kreditus-un ta lielaa laipniba te bija 5 gadus atpakal-tagad te visi ir nevelami imigranti kuri atnem vietejiem darba vietas.
Nav tam, kurš neko nedara! Parādi ir tam, kurš neapdomīgi ir sagrābies kredītus(gan LR, gan ROI) Kam nav prātiņa-Tas ar tukšu maisu
ray- vai tik tu neesi daunis-normali cilveki neshkiro pec rajoniem-bet gan pec izglitibas un spriest spejas-nu ja tadiem ka tev kursh neko labu nav redzejis ari te tev bomzojot ir kolosali.
ina skatos tev labi vardi nak ar turpina latviesu gara diskusijas veidot kas nakosais vards bus aiz varda debilais? Zel kad esi tipiski, dzeraju tipa baba kura ar tadiem vardiem metajas. redzu pat arzemju sabiedriba tev nav palidzejusi, un diezvai palidzes pat negribejas atbildet, bet nu nav zela sudam veltit paris sekundes
->Ina
Bez personālijām Tev vajag kadu drāzēju atrast-tad redzēs kādi tev bērniņi piedzims(dauņi/nedauņi)
Tavs izglītības līmenis ir zem jebkādas kritikas, ja nevari savaldīties un nomāli piedalīties diskusijās-bez aizvainojumiem.
Kā tu vari saukt kādu par bomži, ja pati neesi ne labāka!?
nepamaniju kad musu intelegenta ina ieminejas par izglitibu gandriz aiz smiekliem no kresla nokritu