Latvijā.Ciemos.

Pēc vairāk kā gadu ilgas prombūtnes atkal esmu Latvijā.
Pirmajā dienā pasauli sev apkārt vēroju kā kino – ir atsvešinātības sajūta, viss it kā tik pazīstams un tajā pat laikā vairs ne.

Aizkustinošas tikšanās ar mīļiem un sen neredzētiem cilvēkiem, kurus vēl jo vairāk novērtēju tāpēc, ka viņi joprojām ir „manējie”, viņi apgāž tik bieži daudzināto tautas parunu – „no acīm prom – no sirds ārā”…
Nākošajās dienās ir jāpaspēj ļoti daudz – jāsatiek cilvēki, jānokārto lietas, jāaprūpē sasirgusī māmuļa un vēl un vēl un vēl. Sākas traks skrējiens, lai to visu paspētu, bet pēc pāris dienām ir skaidrs, ka laika vienalga būs par maz. Tad nu visu paveicamo sarindoju secībā no svarīgākā uz ne tik būtisko. Lai man piedod tie cilvēki, kurus neizdevās satikt šajā reizē, jo pirmajā vietā tomēr liku pienākumus un tikai pēc tam sekoja viss pārējais.
Tagad, jau esot Īrijā, no šīs dienu virknes izgaismojas vairāki spilgti mirkļi. Protams, ārkārtīgi daudz pozitīvu un arī smeldzīgu emociju sagādāja tikšanās ar cilvēkiem – gan ar pašiem tuvākajiem draugiem, gan ar bijušajām kolēģītēm, gan ar mazajiem „ķipariem”, kuriem savulaik biju pirmā audzinātāja, gan viņu vecākiem. Neviens negaudās par grūto dzīvi, bet ārkārtīgi mīļi un sirsnīgi izjautāja mani par dzīvi svešumā, priecājās par sasniegumiem un no sirds vēlēja veiksmi. Tikai tagad apjaušu, ka ne reizi neatskanēja jautājums: ”Vai Tu atgriezīsies?”
Taksometra šoferis, uzzinājis, ka esmu atbraukusi no Īrijas, uzdeva tikai vienu jautājumu – kādi tur ir cilvēki? Piebilstot, ka Latvijā viņa darbs kļūst arvien bīstamāks, jo cilvēki ir kļuvuši nikni, nelaimīgi un ļauni.
Dīvaini, bet es ar cilvēku niknumu deviņu dienu laikā saskāros tikai vienu reizi. Darba specifikas dēļ visās savās gaitās devos ar fotoaparātu. Kad vienā no Rīgas Centrāltirgus paviljoniem noknipsēju kādu jauki izkārtotu tirdzniecības stendiņu, mani pie rokas satvēra vīrietis apsarga uniformā. Vīrietis ar žestiem man rādīja, ka šeit nedrīkst fotografēt un norādīja uz zīmi pie stenda, kas to aizliedz. Viņš izteiksmīgi parādīja, kas notiks ar manu fotoaparātu, ja nepaklausīšu. Nesapratu, kāpēc apsargs nerunā, bet tikai žestikulē, līdz brīdim, kad apjautu, ka automātiski esmu izteikusi vārdiņu „sorry”. Pārdevēja, kas to nedzirdēja, izliekusies pa tirdzniecības kioska lodziņu, izvalbījusi acis un gandrīz ar putām uz lūpām sāka kliegt krievu valodā : „Dzēs ārā tūlīt! Tu saprati? Es tev saku – dzēs ārā!” Lai arī ļoti vēlējos pajautāt, vai esam kopā cūkas ganījušas, izlēmu, ka man nu nemaz nav izdevīgi likt nojaust, ka saprotu gan latviešu, gan „brāļu” valodu, un, gaiši viņai uzsmaidījusi, devos prom. Instinktīvi gan gaidīju, ka kāds man metīsies pakaļ, bet šoreiz nekas nesekoja. Gāju un domāju, kāds gan būtu šī incidenta rezultāts, ja apsargs nebūtu pieņēmis, ka esmu ārzemniece. Un vēl – apņēmos noskaidrot savas tiesības šādos gadījumos, jo nudien nezinu likumu, kurā būtu noteikts, ka ir aizliegts fotografēt tirgū.
Ātrumā salīdzinot, konstatēju, ka veikalos laba maize un piena produkti, dārzeņi un augļi nu jau maksā apmēram tikpat, cik Īrijā. Vislielākā pircēju piekrišana vērojama akciju precēm ar atlaidi. Arī tirgū pamanīju, ka no mandarīnu grēdas, pie kuras bija redzama cena – 50 santīmi, sirmas māmuļas centās izlasīt augļus, kuri vēl būtu ēdami… Informācijai – parastā mandarīnu cena todien tirgū bija no 1,10 Ls līdz 1,60 Ls. Kamols kaklā un niknums uz… pati nesaprotu– vai uz kungiem, kas iztirgojuši valsti, vai cilvēkiem, kas to pieļāvuši.
Vērojot cilvēkus uz ielas, secinu, ka smaida retais, sejās – rūpes un saspringums. Prātā iešaujas doma – tie, kas šodien dzīvo bez rūpēm, pa ielām nestaigā, viņu pašapmierinātās sejas slēpj dārgu automašīnu tonētie stikli. Tomēr šķiet, ka automašīnu straume Rīgas ielās ir mazliet noplakusi, to apliecina arī degvielas tirgotāji. Nav gan tādas statistikas, bet man izskatās, ka uz ielas ir samazinājies tieši vecāka gadagājuma automobiļu skaits.
Vēl kāds secinājums – ja agrāk uz ielas ubagoja cilvēki ar nepārprotamām alkoholisma pazīmēm sejās, tagad tie ir vienkārši, izmisumā iedzīti cilvēki. Aiz izmisuma ne tikai ubago, bet arī laupa… Dzimtās pilsētas Siguldas ielas pulksten septiņos vakarā bija kā izmirušas.
Sajūtas ļoti pretrunīgas. No vienas puses- šai valstī vēl ir vienīgā vieta, kur atbraucot varu izjust mammas mīlestību un rūpes, kur varu satikt patiesi tuvus cilvēkus un baudīt simtiem nelielu prieciņu, kas ir liegti tālumā. No otras puses – visapkārt valdošais izmisums un bezcerība liek atkal atcerēties mirkļus, kad tika izlemts braukt prom, mirkļus, kad tika pieņemts nebūt ne vieglais lēmums. Varbūt tāpēc jūtos kā ciemos. Pie labiem, ļoti mīļiem un tuviem cilvēkiem. Bet ciemos.