Saskaņā ar Rīgas Sociālo dienestu Atbalsta nodaļu ģimenēm ar bērniem sniegto informāciju: 1287 bērniem vecumā no 7-15 gadiem nepieciešams atbalsts uzsākot jauno mācību gadu. Lai arī šie skaitļi attiecas vien uz Rīgu, varam tikai nojaust, kas notiek Latvijas laukos. Katram no mums Dzimtenē ir radi vai draugi, kam šobrīd neklājas viegli. Kā palīdzēt? Vienu no ceļiem, nebūt ne vieglāko, ir aizsākusi Ilze Ceiča ^[1].

Lūk, viņas stāsts:
“Nāk rudentiņis, būs barga ziema… tikai stāsts šoreiz nebūs par līgaviņu, kuru grib bāliņš ņemti, bet gan par mūsu mīļajiem Dzimtenē, kuriem nu ir tik ļoti nepieciešama mūsu palīdzība…Dzīve brīžiem ikvienu no mums noliek pārbaudījumu priekšā – vienam tas ir pēkšņas un negaidītas slimības veidā, citam tas ir kā kāda tuvinieka un apgādnieka zaudējums, bet vēl citu pēkšņi pārsteidz trūkums … Šādos brīžos ir tik jauki, ka ir kāds, kas sniedz palīdzīgu roku un atbalstu. Tikai neviens mēs nekad nevaram zināt, kurā pusē, kurā brīdī mēs katrs būsim – palīdzības ņēmēja vai devēja …
26. jūnijā no dzejnieka Jāņa Damrozes saņēmu vēstuli ar palīdzības lūgumu. Tas bija lūgums palīdzēt dzejniecei, II grupas invalīdei Anitai Kodorei īstenot viņas balto sapni – izdot pirmo dzejoļu krājumu. No sākuma domāju, ka ieskaitīšu vienkārši naudiņu, lai palīdzētu, bet sirdī nebija miera – gribējās iesaistīt tajā vairāk cilvēku, lai dzejniecei šis sapnis īstenotos ātrāk. Tad, pēc dienas garumā ilgušām šaubām, noriskēju un ieliku diskusiju ar aicinājumu palīdzēt www.draugiem.lv domubiedru grupā Īrija – Ireland. Atsaucība bija pārsteidzoši liela un bija tik liela kopības sajūta, ko radīja kopīgs cēls mērķis, un kurai cauri vijās neviltota mīlestība, ka brīžiem asaras saskrēja acīs un bija lepnums par savu tautu….Patiesu prieku izraisīja tas, ka nebija neviena negatīva komentāra un nevienam neradās šaubas, ka ir jāpalīdz…Ziedotāju ģeogrāfiskās atrašanās vietas bija ieskāvušas teju puspasaules. Bija ziedotāji no Latvijas, Amerikas, Austrālijas, un arī mēs – no Īrijas. Nedēļas laikā nepieciešamā summa tika savākta un 23. jūlijā, savā dzimšanas dienā, dzejniece turēja rokās savu pirmo dzejoļu krājumu “Debesis būs zilas”. Un šobrīd varam jau šo grāmatiņu iegādāties. Arī šeit, Īrijā . (Pačukstēšu noslēpumu – radošā grupa „Chance” ir apsolījuši iedziedāt dziesmiņu ar Anitas Kodores vārdiem…) Neilgi pēc tam šajā pašā domubiedru grupā uzradās palīdzības lūgums Artūram Okmanim, kurš savu veselību ir sabojājis dienot Latvijas Armijā. Viņam ir nepieciešami 2500 ls operācijai. Un arī šeit atradās atsaucīgas sirdis. Tad parādījās vēl viena diskusija, kuru ievietoja Sanita Spundiņa. Tajā Sanita meklēja kādu, kurš varētu par zemāku samaksu nogādāt uz Latviju invalīdiem izmantojamos staiguļus, kurus pansionāts, kurā viņa strādā, vienkārši gribēja iznīcināt, bet Sanita, zinādama, cik ļoti tie ir nepieciešami Latvijas invalīdiem, gribēja tos nogādāt Dzimtenē. Viņa bija ar mieru pati segt visus ceļa izdevumus… Protams, arī šoreiz lūgums sasniedza atsaucīgas sirdis un šis staigulīšu pārvešanas process izvērtās diezgan nopietnā akcijā, kur cilvēki no visas Īrijas ziedoja naudu un drēbes. Kopumā divu nedēļu laikā no vienpadsmit cilvēkiem tika saziedoti 220,- eiro un 4 maisi drēbju. 85,- eiro tika samaksāti par transportu. Es toreiz tiku izvirzīta tādam kā koordinatora un kopēja naudas maka amatam. Tiesa, pirmajā reizē uz Latviju izdevās nogādāt tikai pusi sagādāto staiguļu un drēbju, jo tie busiņā aizņēma vairāk vietas nekā bija plānots. Pirmais vedums tika nogādāts Madonas invalīdu biedrībai, kā arī viens staigulis tika arī mūsu mīļajai dzejniecei. Šobrīd tiek gatavots jauns palīdzības sūtījums, kurā nogādāsim atlikušos staiguļus Liepājas slimnīcai. Papildus tam, tuvojoties pirmajam septembrim, ļoti aktuāls ir jautājums par skolnieciņu palaišanu uz skolu. Esmu sakontaktējusies ar pāris audžu ģimenēm, kuras šobrīd ir ļoti neapskaužamā situācijā, jo par vienu bērniņu, valsts maksā tikai 1,- ls dienā, bet tām ģimenēm, kas ir bērniņu paņēmusi aizbildniecībā, valsts maksā 2,-ls dienā. Tādēļ tā ir liela problēma, ka lielākus bērnus neviens negrib ņemt, jo par šo naudiņu tikai vēdertiesa vien iznāk.
Tiek slēgtas skolas, slimnīcas. Lauku bērni vienkārši nespēs apmeklēt skolas… Ņemot vērā šos faktus, lai kaut dažiem palīdzētu, šobrīd organizējam skolnieciņu akciju, kurā katrs pēc iespējām var iegādāties un piepildīt skolas somas ar burtnīcām, zīmuļiem, krāsām, otiņām,u.t.t. Ļoti aktuāli ir apavi un apģērbs. Patiess prieks ir par lielo atsaucību, un jo īpaši tādēļ, ka tie, kas atsaucas arī reāli palīdz. Paldies Ervīnam Valteram, kurš piedāvāja 50 kg labdarības kravas aizvest uz Latviju par brīvu un aicināja to darīt arī citus.Saņemu daudz zvanu un jauku vēstuļu, kurās cilvēki gan lūdz, gan piedāvā palīdzību. Ir cilvēki, kam vienkārši vajag kādu padomu, ko arī neatsaku, ja esmu kompetenta dotajā jautājumā.
Katru dienu dzirdu tik daudz labu vārdu, ka, godīgi sakot, jūtos samulsusi, jo neliekas, ka es darītu ko īpašu. Vienkārši daru to, ko liek sirds… Ļoti priecē arī tas, ka www. baltic-ireland.ie ir redzams “Project of life” baneris ! Kopā mēs varam!
Kāpēc es to daru? Tāpēc, ka nespēju vienaldzīgi noskatīties uz to, kas notiek Latvijā. Tā kā man ir pietiekoši daudz laika, un mūsējiem ir iespējas palīdzēt, tad gribas, lai cilvēki mazliet atrautos no materiālo labumu raušanas tikai priekš sevis, bet padomātu par tiem, kam laimīte un veiksme ir pagriezusi muguru, lai padomātu arī par sava sirds siltuma dāvāšanu citiem.”
“Tas, ko mēs daram priekš sevis, mirst ar mums, bet tas, ko daram citu un pasaules labā, paliks un būs nemirstīgs.” /Alberts Pins/