Ir apritējis gads kopš pasaulē beidzās viens finanšu ekonomikas attīstības cikls, aizsākot jaunu. Pārmaiņas. Pārmaiņas, kuru laikā visā pasaulē tiek veikti pasākumi ekonomikas un finanšu sistēmu pārkārtošanai. Pasākumi, kuru ietvaros dažādus satricinājumus piedzīvo visplašākie iedzīvotāju slāņi.
Un tomēr, laikam visspilgtāk pasaulē izceļas Latvijas pārvaldītāji, kuri veikli ir pārņēmuši Valsts prezidenta profesionālās iemaņas un kļuvuši par “budžeta ķirurgiem”.

Valdība ceturtdien (24.09.2009.) konceptuāli atbalstīja vienotās algu sistēmas ieviešanu valsts pārvaldē.

Šis teikums radīja līksmību tautas masās. Beidzot iestājas sociālais taisnīgums. Arī “viņi” saņems pēc “nopelniem”!

Tomēr, vai viss ir tik vienkārši kā liekas? Roberts Zīle izteica viedokli, kur apšaubīja, vai ir saprātīgi valsts pārvaldē strādājošo algu griestus noteikt pēc profesionāli vājākā, bet augstāko amatu ieņemošā darbinieka.

Vai var apgalvot, ka Ministru prezidents (kā valsts amatpersona) šī gandrīz jau gada laikā ir veicis kaut vienu saprātīgu soli valsts virzītājspēku pielāgošanai jauniem darbības apstākļiem? Spriežot pēc patreizējā rezultāta – nē.

Ir pagājis gads, situācija Latvijā turpina pasliktināties, vai šāds vadītājs savas kompetences ietvaros var būt par etalonu algu aprēķina sistēmas augstākajam atskaites punktam?

Saprātīgi par etalonu būtu izvēlēties valsts iestāžu vadītājus, kuri ir veiksmīgi šajos šķobīgajos laikos.

Profesionalitāti varētu vērtēt pēc rezultātiem, nevis salīdzinot ar kādu amatu kaut kur valsts pārvaldē.

Bet, ja nu tomēr paliekam pie Valsts prezidenta atalgojuma kā vispārākā.
Tad taču arī valsts prezidenta privilēģijas (finansiālās, materiālās un sadzīviskās) vajadzētu tieši proporcionāli sadalīt un nodrošināt katram valsts iestādē strādājošam (katram valsts iestādē strādājošajam – amatam atbilstoša mājiņa Jūrmalā)!

Jēkabs Bitenieks/Latvija

FOTO: Līga Tetere-Reitere