Par spīti sliktajām ziņām, kas katru dienu aumaļām plūst pār Latviju un latviešu galviņām – lielākais bezdarbs Eiropā, viltus meteorīti, rīcībnespējīga valdība utt., piektdien pēc ilgiem laikiem tuneļa galā uzspīdēja saulīte, kas vienkārši lika par visu slikto aizmirst. Proti, “Dinamo Rīga” ar rezultātu 4:1 uzveica varen spēcīgo Sanktpēterburgas SKA. Un vārtos bija mūsu pašu Edgars Masaļskis, kurš stāvēja tā, kā to darīja šā gada pavasarī, sargājot Latvijas izlases vārtus Bernē!

Sen gaidīta, sen pelnīta uzvara. Kā teikt, tie, kas lika uz “Dinamo Rīga” uzvaru totalizatoros (un diezin vai tādu cilvēku bija daudz), noteikti kļuva vai stāvus bagāti – pie uzvarām jau sen nebijām pieraduši!
Kas uzmundrināja dinamiešus būt tik aktīviem, un sisties no pirmās līdz pēdējais spēles sekundei? Iespējams, strikta pavēle “no augšas”, iespējams, reāla iespēja palikt bez aktīvākajiem līdzjutējiem. Jau dienu pirms spēles aktīvākie fani (nosauksim viņus tā) bija nolēmuši “sodīt” “Dinamo Rīga” spēlētājus par ilgstošo zaudējumu sēriju, piesakot boikotu – pēc himnas atskaņošanas, aizejot no fanu sektora. Bija paredzēts, ka sektoru pametīs pilnīgi visi, un tur parādīsies liels plakāts, protestējot pret zaudēm. Nākamajos periodos fani bija nolēmuši atgriezties savās vietās, lai līdzi justu savējiem. Taču viss nenotika gluži tā, kā bija plānots. Lielākā dala fanu tiešām pameta fanu setoru, taču nedz TV kameras, nedz komentētāji to īpaši neizcēla – šī PR akcija palika bez plānotās ažiotāžas. Un nebija jau arī tai iemesla – tā, kā “Dinamo Rīga” spēlēja spēles pirmajā periodā, pretinieku vārtos raidot trīs ripas, sen nebija redzēts! Un Masaļskis vārtos rādīja patiesus brīnumus, noķerdams pat nenoķeramas ripas.
Taču šī plānotā boikota akcija tomēr vedina uz domām – kas tad ir īsts hojeja fans. Vai tas, kurš stāvēs un kritīs vienmēr par savējiem, un, par spīti zaudējumiem vienmēr mīlēs un atbalstīs savu komandu? Vai arī tas, kuram kanti rīvē tikai spožas uzvaras? Cik cilvēku, tik viedokļu. Iespējams, tieši tādēļ fanu sektors spēles pirmajā periodā nebija tukšs kā izslaucīts. Taču patiešām žēl, ka šajā gadījumā notika savdabīga konfrontācija starp spēlētājiem un faniem, bet no otras puses – varbūt tas lika puišiem sapurināties un spēlēt tā, it kā šī spēle būtu pēdējā!

Teksts un foto: Ludmila Glazunova