„Atkārtošana – zināšanu māte”, un jau kuro reizi portāls raksta, un droši vien rakstīs vēl, par naivām meitenēm, kuras spītīgi neņem vērā ieteikumus – „Draugos” neatsaukties uz vilinošiem iepazīšanās vai precību sludinājumiem. Iespējams, cienījamais advokāts Andris Grūtups šeit varētu likt lietā visu savu viedumu, finanses un iespējas, lai Latvijā – īpaši laukos, izvērstu reāli izskaidrojošu reklāmas kampaņu par attiecīgo tēmu. Domājams, ar trotuāriem šoreiz nepietiks.

Varam viņas uzskatīt vai nosaukt par blondīnēm, neinformētām muļķēm, par idiotēm, iespējams, par ielasmeitām, tomēr, pirmkārt, viņas ir LR pilsones. Otrkārt, dzīvi cilvēki. Treškārt – zinot LR vairuma ekonomisko stāvokli, viņām ir tiesības meklēt darbu savas izglītotības un pieredzes diapazonos.  Un kā jau visai advancētai latvju jaunatnei pieņemts – viņas ir „Draugos”.  Tikai nepamana, ka šis kolosālais sociālais tīkls nav darbā iekārtošanās biroja mājas lapa. Draugos ne visi ir draugi ^[1] – nesen rakstījām. Tagad varam to turpināt.
Šis rīts sākās ar nepazīstamas meitenes, sauksim viņu par Mārīti, biklu vēstuli – es atvainojos, vai Jūs dzīvojat Dublinā? Tiku gaidījis kādu no ierastajiem iknedēļas jautājumiem par darba iespējām Īrijā. Nekā. Turpmākajās vēstulēs starp rindiņām varēja dzirdēt kliedzienus un asaras. Sirdi plosošu saucienu pēc palīdzības. 

„Lūdzu neatsakiet man palīdzībā…es būšu ļoti pateicīga… es tik tiešām negribu beigt savu dzīvi kādā bordelī…. man (esot Latvijā) draugos uzrakstija viens puisis A.Harry…un piedavaja…cik es zinu,tad viņš ari sūta visas meitenes uz šejieni… Viņi man nopirka lidmašīnas biļeti… es tiešām piekritu šitam visam dēļ naudas. Tagad viņi man teica,ja nesniegšu iesniegumu par laulību,tad netikšu atpakaļ uz Latviju…  nekadu naudu viņi man nedeva…  bet tas kurš mani atsūtija uz šejieni…es nezinu ka viņu istenībā sauc… jo vinam draugos ir A,Harry…visi sauc viņu par Haronu… es zinu tikai tā vārdu pie kura es dzīvoju – Muhammad Akbar Tayyeb… jo viņi jau izskatās tādi labiņi, bet patiesibā nemaz tadi nav… no Pakistānas… Ar mums dzīvo viņa brālis ar savu sievu un bērnu… Un vēl kādi 2 puiši. Es baidos… mani nositīs… vai pārdos. Viņi man pagaidām atļauj sēdēt internetā… jo domā ka viss kartibā… Lūdzu piezvaniet policijai, vai vēstniecībai. Mana adrese ir…”

Uzmundrinoši, vai ne? Mārītei jau pat prātā nebija ienācis, kas ar viņu notiktu, ja būtu piekritusi precēties. Par to varat palasīt iepriekšējos portāla rakstos par „Rozā brillēm” ^[2]. Tur ir daži „ļoti jauki” dzīves stāsti.  Vienmēr jau liekas – tas neattiecas uz mani, man veiksies, būs labi… Es saprotu, ka dažkārt aiz aprēķina arī cilvēki precas. Izvēle ir katras jaunās lēdijas rokās. Paldies „draugiem”, ka viņi tādi ir, jo šodienas gadījumā Mārītei bija iespēja uzrakstīt man vēstuli, kopā pavisam 52 vēstules. Savukārt man bija iespēja sazvanīt LR vēstniecību Īrijā – paldies arī viņiem, un Gardu. Es gan negarantēju, ka citām būs tāda iespēja. Ja nu netiek pie datora?
Tikko zvanīja Mārīte no Gardas iecirkņa. Izskatās pēc laimīgām beigām. Viņa ir sniegusi liecību, ir tikuši nodrošināti tulka pakalpojumi, tiks garantēta mierīga nakts un arī brokastis. Iespējams, šī valsts palīdzēs ar mājās tikšanu. Rīt Gardas klātbūtnē būs iespējams satikties ar portāla žurnālistu.  Ja vēlaties, turpinājums sekos.