Lasītāja raksts
Arhitektoniskas dabas pārdomas dīkdienīga pasažiera galvā
Braukdams pa Krasta ielu, ar interesi aplūkoju topošo Gaismas pili. Diemžēl, tā izskatās iespaidīga un mākslinieciski vērta vien Birkerta kunga projektu metos.

Visu atsedzošam panorāmas skatam no Daugavas pretējās puses šādā celtnes konstruktīvā risinājuma variantā tā ir trīs reizes par mazu. Topošā “pils” vien ļaus mums priecāties par to, ka kādam ir bijusi ideja. Tostarp Salaspils memoriāla māksliniecisko ģenialitāti ir “pabāzuši kaķim zem astes” pat ar sarkanfobiju sirgstošie patreizējie pilsētas apsaimniekotāji. Mierinu sevi ar domu: “Ja reiz bibliotēkas atrašanās vieta nav gluži veiksmīga, varbūt vismaz būs daudz darba logu mazgātājiem.”

Sabiedriskais transports
Esmu sabiedriskā transporta pieturas vietā iepretim Pareizticīgo Kristus dzimšanas Rīgas katedrālei. Man jānokļūst līdz “Teikai”. Mēģinu atrast transporta shēmu pieturā, diemžēl bez rezultātiem. Laimīgā kārtā runāju gan latviski, gan krieviski un varu šo to pajautāt cilvēkiem. Diemžēl tikai retais zina atbildi un ar man ieteikto 14 trolejbusu nokļūstu tik tuvu, ka iešana kājām vairs lielas problēmas nesagādā. Transporta shēmu neatradu arī trolejbusā. Esmu pieradis, ka cituviet pasaulē transporta gidu varu par brīvu paņemt transporta līdzeklī, vai pieturvietā. Varu secināt, ka Rīgas apmeklējums dažam labam tās viesim var ātri beigties ar iemaldīšanos kādā zaņķī un tam sekojošām bēdīgām sekām. Kāpēc tāds nihilisms? Vai tad tūristu nauda šeit nevienam nav vajadzīga?

Rīta kafija
Esmu paspējis aizstaigāt līdz “Alfai”. Rodas vēlēšanās pasēdēt pie kādas kafijas tases. Ieskrienu Rimčikā. Stāvam ar vēl dažiem klientiem pie produktu sadales zonas ilgstoši pētīdami situāciju. Konstatējam, ka klientus apkalpo tikai viena persona. Visi ēdieni tiek izdoti caur naudas norēķinu operāciju zonu. Turpretī klientus apkalpojošā meitene strādā tik ļoti haotiski, vienlaikus darbodamās gan ar naudu, gan ēdienu, ka ēdiena inficēšanas iespējamība ir 100%. Manam jautājumam par nepieciešamību lietot lateksa cimdus ir noliedzoša atbilde, jo tādus priekšniecība neizsniedzot. Painteresējos, vai meitene ir izgājusi PVD atestāciju, varbūt zinās kaut ko par šķērspiesārņojumu? Darbiniece ar sulas nolaistītām rokām mēģina ietrāpīt dzērienu glāzē un klusē. Atstāju šo iestādi pastiprinātas apsardzes darbinieku uzmanības apstākļos. Kafiju nolemju nobaudīt “Laimas” veikalā, kur saskatu mazliet mazākas pārtikas higiēnas nepilnības. Secinu, ka Rīgā ēdināšanas sfērā PVD darbinieku pērkamība ir redzama kā uz delnas. Ir patiess izbrīns par to, ka mūsu valdība nesaredz simtiem uz klienta došības rēķina noekonomētas darba vietas apkalpojošajā sfērā. Sarunās ar man pazīstamām ar šo nozari saistītām personām, man vēlāk paziņoja, ka patiešām inspektori esot spiesti ņemt kukuļus, jo viņu algas esot pārlieku niecīgas.

Preces
Turpinādams pastaigāties pa lielveikalu, nespēju pārvarēt ziņkāri, vai iespēja nopirkt “neko īpašu” ekskluzīvo tēju un kafiju veikaliņā ir tik pat liela kā provincē? Ilgi ostīdams jasmīna tējas paraugu, konstatēju tajā knapi nojaušamu jasmīna aromāta klātbūtni. Varbūt klienti bija visu izostījuši? Man par godu tiek noņemts vāks lielajai tējas bundžai, un es tieku aicināts nobaudīt aromātu. Ievelku gaisu nāsīs un lūdzu bundžu aizvērt. Apkalpojošā meitene man aizrāda, ka neesmu neko ostījis un atsakās aizvērt tējas trauku. Jautāju, vai man būtu jāieliek traukā galva līdz pat pleciem, ja es vēlos konstatēt to, ko gluži lētam lietpratēju piedāvātam produktam ārzemēs iespējams sajust arī no triju metru attāluma? Turpinājumā man nācās skaidrot pārdevējai, ka patiesi neesmu šurp nācis gūt emocionālu baudu personāla nonicināšanas sakarā. Bija jāprasa atļauja aiziet no šīs vietas, ņemot līdzi savus līdzšinējos jasmīnu tējas īpašību priekšstatus. Vai patiesi lielos ieņēmumus gaidošie valsts vīri ir tādi pajolīši, ka neapjēdz, kāda nozīme ir augstiem kvalitātes standartiem jebkurā preču nozarē, jebkurā piedāvājumu sfērā?

Viltus darboņi
Savas vizītes laikā tiku iegriezies vienā viltus kantorītī. Krievu un latviešu valodas pārvaldošs cilvēks tur runāja angļu valodā ar meiteni no Latvijas ciema, tēlodams Anglijas darba devēju. Secināju, ka tiek lietota Anglijas simkarte. Man, savukārt, tika piedāvāts Vācijā veikt darbu, kur kā darba uzskaites mērvienība figurēja kvadrātmetri. Bet es, savukārt, saskatīju kubikmetrus. Nekādi tūlītēji rakstiski līgumi, toties aktīva personas datu ievākšana. Grūti izsecināmi pelnīšanas mehānismi. Neizslēdzu, ka pelnīts tiek arī ar citkārt neapmeklētu viesnīcu noslogošanu un hakerēšanu. Kāda gan jēga turp sūtīt likuma sargus, ja šādu darboņu izķeršanai nepieciešami speciāli sagatavoti cilvēki. Vai šoreiz tiesībsargājošās instances spētu pasargāt savus ziņotājus no asiņainas izrēķināšanās?

Pozitīvās pārmaiņas
Salīdzinājumā ar vasaras apmeklējumā gūtajiem iespaidiem, šoreiz gan tikai Alfas tuvumā tiku manījis ilgstoši stāvošu policijas autiņu. Tādos, pēc aculiecinieku nostāstiem, nejaušam pārkāpējam tiekot skaidrots, cik ļoti negatīvas sekas varējis izraisīt pārkāpums, cik dāsni tas būtu jāatlīdzina valstij. Ak, cik godīgi un iejūtīgi esot policijas darbinieki! Un, cik dīvaini mēdzot būt kārtības grāvēji, jo tie uz policijas transporta līdzekļa grīdas bieži zaudējot papīra banknotes…
Šķita, ka Rīgā sākuši mazāk smēķēt. Kad pēc triju kilometru veselīgas pastaigas biju beidzot atradis man noderīgu sabiedriskā transporta pieturas vietu, man bija iespēja nolūkoties uz ģimenīti ar bērna ratiņiem. Trolejbusā iekāpušie vecāki gādīgi pieskatīja ratiņos guļošo auklējumu. Tētuka seju bija izvagojušas pamatīgas rūpju rievas. Ģimenīte izkāpa no transporta līdzekļa un varēja vērot, kā tētuks steigšus apstaigā cilvēkus, mēģinādams izlūgties cigareti. Izskatījās, ka šim cilvēkam patiesi nebija naudas, ko varētu atļauties ziedot bīstamajam netikumam.
Redzēju pamatīgus uzcenojumus vīna dzērieniem, piedevām – šobrīd Latvijā ir liels risks, ka iegādāts tiks nepiemērotos apstākļos glabāts un pamatīgi oksidēts dzēriens. Tomēr izpratne par darbu specializētajos vīna veikalos ir krietni progresējusi. Joprojām arī patīkami ir uzturēties manis iemīļotajā delikatešu veikaliņā, viesnīcas Latvija pirmajā stāvā. Labs ēdiens letiņiem joprojām ir asinīs un izpratne par to nesarūk pat apstākļos, kad dažam labam jāpārtiek no siļķu galvām.

No sirds vēlēsim veiksmi un progresu savai dzimtajai Latvijai un tās joprojām skaistākajai pilsētai!

Jānis Asariņš

FOTO: Jānis Asariņš