Kā jau ziņots, parakstu vākšana par Nacionālās apvienības sagatavotajiem Satversmes grozījumiem par izglītību valsts valodā, Latvijā un ārvalstīs notiks no šā gada 11. maija līdz 9. jūnijam.
Viedokli, kādēļ latviešiem Īrijā būtu jāziedo laiks, jābrauc uz vēstniecību un jāparakstās par izglītību tikai latviešu valodā, izsaka partijas “Visu Latvijai!” līdzpriekšsēdētājs Imants Parādnieks:

“Kāpēc latviešiem Īrijā ir jāparakstās par Satversmes grozījumiem, kas paredz valsts apmaksātu izglītību valsts valodā?
Vai tas uzlabos ekonomisko situāciju?
Mūsu spēja pārvarēt grūtības ir cieši saistīta ar pašapziņu – ar to, kā apzināmies sevi. Cilvēks ar zemu pašnovērtējumu, zaudējis darbu, jūtas zaudējis visu. Mēs apzināmies sevi latviski. Latviski mēs domājam, radām, sarunājamies, dziedam. Ja izslēgtu valodu, viss kļūtu nesaprotams, nedzīvs. Pilnībā no savas būtnes izdzēst valodu nozīmē izdzēst cilvēka dvēseli. Bez tās mēs nespēsim arī saimnieciski saņemties, organizēties. Valoda ir nācijas pašapziņas degviela. Jo tā tīrāka, jo kvalitatīvāk darbosies visi tautas un valsts pastāvēšanas mehānismi. Lietu dabiskā kārtība ir tāda – vispirms valoda, tad labklājība – vērtību kopums, kas ļauj labi justies gan garīgi, gan arī fiziski un materiāli. Ačgārni uzlabot dzīves kvalitāti ir neiespējami. To pierādījuši pēdējie 20 gadi, kad Latvijas vēsturei un valodai pēc inerces turpināja ierādīt padomju laiku uzurpētā internacionālisma ierādīto vietu.

Vai tas dos jaunas darba vietas?
Svarīgākais priekšnoteikums attīstībai un izaugsmei ir draudzīga, labdabīga, radoša VIDE, kurā cilvēks – latvietis rada vērtības pats sev un citiem, arī darbavietas. Savu darboties prasmi, spēju sasniegt izcilus rezultātus visā pasaulē apliecinām joprojām.
Kāpēc jūk valsts? Kāpēc neturas kopā tauta? Tāpēc, ka svarīgākās saistvielas zaudējušas spēku. Mūsu vienotībai nevajag populistiskas, vienotību imitējošas lietussargu revolūcijas. Mums ir valoda, kultūra, tautas un valstiskuma tradīcijas, uz kuru pamatiem vienoties.
Valoda vispirms nes sevī nevis sazināšanās, bet SAPRAŠANĀS kodus. Tieši to mums pietrūkst visvairāk. Tīmeklī, sociālajos tīklos, ar īsziņu palīdzību taču sazināmies līdz apjukumam daudzveidīgi, taču arvien vairāk nesaprotamies. Ja atgriezīsim vērtību valodai, atgriezīsies arī saprašanās. Atgūsim spēju domāt, spriest patstāvīgi.
Jo ciešāka un dzīvāka kļūs šī mūsu kopība, jo nekaitīgāk uz mums iedarbosies viss negatīvais, ko ģenerē “piektās kolonnas” vai draudošās jaunās imigrācijas vilnis – bēgļi no Āfrikas valstīm. Tādus signālmājienus jau saņemam no globālajos medijos atspoguļotās informācijas. Pēdējais brīdis pienācīgi situāciju novērtēt un rīkoties.

Kāds man latvietim dzīvojošam Īrijā… Pat kāds man Latvijas pilsonim – cittautietim dzīvojošam Īrijā no tā labums?
Jēdziens “latvietis Īrijā” taču neapzīmē neko pārāk dabisku un normālu. Latvieši svešumā nonākuši nedabisku, piespiedu apstākļu dēļ. Ja apstākļi mainītos, ja valodai, un līdz ar to arī Tēvzemei, atgrieztu kaut daļu zaudētās vērtības, ja kopīgiem centieniem mēs visi panāktu savas valsts atdzimšanu, jūs taču atgrieztos mājās? Pat ja jūs tur jau esiet iedzīvojušies un jums šķiet, ka jūtaties samērā mājīgi, sirds taču smeldz pēc Latvijas? Lai sirds arī svešumā iegavilētos, mums visiem Latvijai jāpalīdz.
Latvijas valsts savukārt ietaupot naudu uz dubultprogrammu izstrādēm tā sauktajā bilingvālajā izglītībā varētu līdzekļus novirzīt latviešu skolu uzturēšanai Īrijā un citās ārvalstīs uzturot dzīvas latviskās saites.

Latviska Latvija – kāds īpašs stūrītis uz visas plašās pasaules ar savu īpašo raksturu!
Lai kur latvietis dzīvotu, tā asinīs ir ilgas pēc sava nostūra, sava gabaliņa zemes. Grūti iedomāties, ka mazītiņš Limerikas dzīvoklītis kļūs par paradīzi, piemēram, kādam piebaldzēnam, tērvetietim vai alsundzēnam. Latvietis vienmēr meklēs vietu, kuru idealizēt par mājām. Tā tas bija pēc otrā pasaules kara emigrējušajiem, tā tas ir tagad. Visu emigrāciju latvieši visos svešumos vienmēr jutušies kā dzīvojot PAGAIDĀM. Tas nozīmē – gaidot, ilgojoties, cerot. Visiem kopā mums jārada šī iespēja, lai latvieši varētu atgriezties mājās – paši savā valstī, sētā, pagastā, kur pašiem atkal saimniekot, radīt un pilnvērtīgi dzīvot.
Lielais un postošais BET slēpjas bezapiņas tumsā, kur mīt visos pazemojumu laikmetos iepātagotais “tu esi kalps”. Kalpam, protams, eksistēt ir ievērojami vieglāk. Ej tur, dari to, to drīkst, to nedrīkst, tur robeža, te alga, tev pietiek, klausi, neprasi, samierinies, neprotestē… Un jo lielāka algādža aldziņa, jo kalps paklausīgāks. Sākumā – kalps, taču pirms došanās mūžībā pēkšņi atskārsme: tā taču bija verdzība, nosacītas labklājības gūsts, turklāt svešumā. Labāk taču par savējo, savas tautas brīvību un labklājību pacīnīties Tēvzemē kā Saimniekam vai ne?

Kā ir Īrijā?
Īrijā – visi skolojas angļu valodā. Latviešu bērni, pat tikko atbraukušie, dodas uz bērnudārziem, kuros jālaužas angļu mēlē. Pirmajās klasītēs tie bez pretenzijām apgūst tieši šo valodu. Kāpēc? Tāpēc, ka tur tāda kārtība. Arī dāņu, zviedru, somu vai citu tautu valstīs tas ir tikai normāli un pašsaprotami.
Vai kāds iedrošinās to uzskatīt par kaut ko ārkārtēju? Vai tāpēc rodas pamats teikt, ka latviešu bērniem ir mazākas iespējas apgūt vielu un viņi būs atpalikušāki? Nē, viņi apzinās, ka nedrīkst atpalikt, ka tās valsts valoda, kurā tie izvēlējušies dzīvot, jāpieņem un jāmācās iespējami kvalitatīvāk. Latvijā pretinieki izglītībai latviešu valodā rada viltus argumentus. Tie liecina tikai par nevēlēšanos ievērot Satversmes noteikto kārtību, ka Latvija ir latviešu valsts un valsts valoda šeit ir latviešu.
Vai ārzemēs dzīvojošo diplomātu bērni kļūst atpalikušāki, salīdzinot ar tiem, kas Latvijā turpina mācīties latviski? Vai tie, kas dodas studēt uz ASV, Angliju vai citām zemēm, brauc turp atpalikt, degradēt savu izglītības kvalitāti? Vai turki Vācijā rīko grautiņus, lai Vācija pieņemtu likumu par turku valodu kā otru valsts valodu? Papildus valodas prasmes normāliem ļaudīm vienmēr un visur ir tikai papildus ieguvums. Vai mūsu tautieši, kas pēc kara devās emigrācijā un savus bērnus skoloja mītnes zemju valodās, uzskatāmi par zemākā līmenī izskolotiem? Zinības taču viņi apguva svešās valsts valodā…
Visi klaida latvieši apliecinājuši: latviskuma uzturēšana ģimenē svešumā bijusi dārga, arī finansiāli, taču tā bijusi viņu izvēle – uzturēt savas tautas saknes dzīvas. Mums, latviešiem savā valstī ir tāds pat uzdevums – rūpēties par latviešu valodas un kultūras kvalitatīvu apgūšanu visos izglītības un kultūras līmeņos. Un ne tikai tiem, kas dzimuši latviešu ģimenēs. Arī tiem, kas šeit nonākuši no citām zemēm, vienalga kādos laikmetos vai laikos. Ko dara japāniete, kas kļuvusi par latvieša sievu? Spiež letiņu mācīties hieroglifus? Nē, taču. Ja viņa labprātīgi izvēlējusies Latviju par savām jaunajām mājām, viņa mācās sava vīra latviešu valodu.

Citu mazākumtautību diskriminācijas novēršana.
Izskanējušie argumenti, ka tiks iznīcināta krievu kultūrvide, ir melīgi! Latviešu, krievu, ukraiņu, poļu, armēņu u.c. tautu vides netiek iznīcinātas pat ASV, Anglijā, Francijā un citās zemēs, kur etniskās kopienas ir pietiekami lielas. Latvijā turpmāk būs nevis krievvalodīgo skolas, kas nonivēlē un diskriminē citu mazākumtautību iespējas mācīties savas etniskās grupas valodā. Būs daudzas mazākumtautību kultūrskolas – krievu, baltkrievu, ukraiņu, poļu, igauņu, – līdzvērtīgi jau gadiem realizētai vienotai programmai kas realizēta citās mazākumtautību skolās kā, piem., Rīgas Lietuviešu vidusskola. Kurā visas mācības notiek latviešu valodā, bet lietuviešu valoda, literatūra, kultūra kā atsevišķi mācību priekšmeti tiek pasniegti dzimtajā – lietuviešu valodā, pat Lietuvas vēsture tiek atsevišķi mācīta mazākumtautības valodā. Šādu programmu apmaksā un apmaksās valsts. Tā ir orientēta uz vieniem pamatiem bāzētās saliedētas sabiedrības veidošanu.
“Arguments”, ka šādi Satversmes grozījumi nozīmēs svešvalodu nemācīšanu, ir zināma virziena politiskā demagoģija. Konstitucionālo tiesību eksperts Egils Levits ir devis savu profesionālo vērtējumu: „Piedāvāto Satversmes grozījumu saprātīga interpretācija neizslēdz nedz minoritāšu valodu mācīšanu kā atsevišķu priekšmetu, nedz pastiprinātas mācības svešvalodā.”
Gluži pretēji, gan latviešu, gan etnisko grupu valodu apgūšana iegūs konkrētākas aprises, kas valodas mācīšanās kvalitāti tikai uzlabos. Turklāt, ja krievu valoda vairs netiks vicināta kā politisks ierocis, latviešu vidū ievērojami pieaugs cieņa pret to.

Tikai varas elite ir ieinteresēta neko nemainīt, uzturēt greizo vidi, kas viņu baro – šķelt, skaldīt, lai valdītu! Tai ir vienalga, par kādu cenu to panākt – kaut vai par iztukšotas Latvijas cenu.
Trīs vaļi, uz kuriem balstās mūsu tauta, īsi apzīmējami ar trim “V” – VIETA, VALODA, VALSTS. Precīzāk – Tēvzeme, ko kopt, kurā sēt, Valoda, kurā atcerēties, domāt, saprasties, dziedāt, un Latvija, kuru sargāt, lolot un kopt, nevis tikai saukt savām īstajām un vienīgajām mājām.
Atbalstīsim to, ar savu parakstu apliecinot – mēs esam par vienu pamatu valsts skolās! Mēs esam par vienotu, saliedētu sabiedrību!
Paveiksim to, par spīti varas elites pretestībai un visai greizajai sistēmai!

Imants Parādnieks / latvietis/”

FOTO: baltic-ireland.ie