Ikreiz, kad kāds Latvijas žurnālists vaicā man, ko latvieši Īrijā domā par to vai šo, es savu atbildi sāku ar paskaidrojumu, ka nav tāds vidējais Īrijas latvietis, kuru varētu raksturot vienā teikumā, līdz ar to nav arī viens vienots viedoklis. Kā jebkurā Latvijas pilsētā, kur iedzīvotāju skaits svārstās ap 30 tūkstošiem, atradīsies gan mākslinieks, gan strādnieks, tieši tāpat ir arī ar latviešiem Īrijā – mēs esam ļoti dažādi.
Ingrīdas Tāraudas (attēlā) dzīves stāsts to tikai apstiprina.

Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Absolvējusi Daugavpils Pedagoģisko universitāti. Krievu valodas un literatūras skolotāja nacionālajās vidusskolās, latviešu valodas skolotāja mazākumtautību skolās, jaunatnes darbiniece, projektu vadītāja, strādājot skolā, vadījusi žurnālistikas un teātra pulciņus, kā arī nevalstisko jauniešu klubu “Kāpnes” – tāds varētu izskatīties dzejnieces Ingrīdas Tāraudas CV.
Dzejniecei ir iznākuši divi dzejoļu krājumi – 2000. gadā “Vīgla byušonys ironeja”, bet gadu vēlāk – “Izdadzynuota sirds”. Savukārt nule Ingrīda Tārauda ir saņēmusi Latgales kultūras programmas finansiālo atbalstu 1000 latu apmērā, lai laistu klajā savu trešo grāmatu “Baltā šokolāde”. Abās pirmajās grāmatās ir apkopoti latgaliešu valodā tapušie dzejoļi, bet jaunajā krājumā būs dzejoļi arī latviešu valodā.

Taču kopš šī gada 22. jūnija latgaliešu dzejniece Ingrīda Tārauda ir viena no mums, dzīvo netālu no Clogheen (Co. Tipperary) un strādā šampinjonu audzētavā. Pati dzejniece par to, kādēļ tagad strādā Īrijas sēņu fermā, izsakās lakoniski: “apstākļi, kas izveidojās Latvijā, lika pieņemt diezgan prozaisku izvēli”.
Esot Īrijā, Ingrīda Tārauda vēl nav sacerējusi nevienu dzejoli nedz par Īriju, nedz par ilgām pēc Latvijas. “Ne vieglais darbs aizņem visu – laiku, domas, izjūtas – sajūtas. Ir periods, kad vajag iemācīties dzīvot atbilstoši jaunajai situācijai. Iespaidi un pieredze krājas, tad jau pēc kāda laika arī dzejoļi atnāks. Dzejoļus nevajag mākslīgi radīt, jānoķer mirklis, kad tie ļaujas uzrakstīties.
Runājot par ilgām pēc Latvijas… Man ir ilgas pēc mājām un māju sajūtas – manu mīļo cilvēku, manu pierasto lietu, manām tradīcijām Latvijā. Dzīvi var veidot jebkurā pasaules malā, taču teiciens “nekur nav tik labi kā mājās” patiesi darbojas un īstās mājas var būt tikai tajā pasaules malā, kurā esi piedzimis – savā kultūrā, ar savu valodu.”, stāsta dzejniece.
Kā daudzi latvieši Īrijā, arī Ingrīda Tārauda sapņo par to, ka kaut kad kaut kas mainīsies un viņa atkal varēs strādāt savā profesijā. Bet pagaidām ir tā, kā ir…

FOTO: no Ingrīdas Tāraudas personīgā arhīva