Svētdien, 11. septembrī, Zaļās salas austrumu pusē dzīvojošie latvieši devās kārtējā organizētā ekskursijā, šoreiz – lai iepazītu pašu tālāko Īrijas ziemeļu punktu – Malin Head.
Šī rudenīgā ceļojuma iespaidos ar portāla baltic-ireland.ie lasītājiem dalās ekskursijas organizatore Ilze Ceiča:

“Svētdien, 11. septembrī jau agrā rīta gaismiņā sākām savu ceļojumu uz Īrijas tālāko Ziemeļu punktu – Malin Head un Glenarifas Meža parku. Šoreiz gan ceļot gribētāju bija vairāk kā vietu autobusā, tādēļ dažiem tomēr nācās palikt mājās.
Tā kā laika prognozes solīja viesuļvētras Katja ierašanos Īrijas Ziemeļu daļā jau svētdienas pēcpusdienā, šoreiz nācās būt elastīgākiem gan maršruta izvēlē, gan dažādu objektu apskatē, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem.
Pirmais mūsu apskates punkts bija Malin Head. Tā nu patiešām ir vieta, kur ir sajūta, ka atrodies pasaules malā – okeāns un skarbie vēji atstāja neaizmirstamu iespaidu.
Tālāk mūsu mērķis bija pārcelties ar prāmi pār Foyle līci, bet te nu mūs sagaidīja pirmais Katjas sagādātais pārsteigums – prāmji bija atcelti. Bet ar to mūsu pārsteigumi šeit nebeidzās, un šī prāmju osta Grīnkastlā, visiem eskursantiem paliks atmiņā arī ar savdabīgu īru šofera attieksmi pret darbu. Grūti pateikt, kas tam bija par iemeslu – Katja, tuvojošais pilnmēness jeb gaidāmā futbola spēle, bet, bez īpašiem paskaidrojumiem, šeit mūs pameta mūsu šofera Dzintara pārinieks – īru šoferis Džons. Tā kā ekskursantu vidū atradās arī autobusa šoferis, šī problēma tika uz vietas atrisināta, un mēs turpinājām savu ceļu – bet gan pa sauszemi.
Gribu pateikt īpašu paldies Sergejam Konovalovam par atsaucību!
Vērojot pa autobusa logu fantastiskus dabas skatus, ik pa laikam telefoniski uzzinot ziņas pat Katjas nedarbiem Donegālā, pamazām tuvojāmies nākamajai mūsu pieturvietai – Old Bushmills Distillery, kas daudziem ekskursantiem likās kā labs patvērums no Katjas.
Diemžēl, Katjas draudu un laika trūkuma dēļ, jo atceltais prāmis mums radīja papildus kilometrus un prasīja vairāk laika, atlikām Giant’s Causeway apmeklējumu, un devāmies uz Glenarifas Meža parku. Te nu ir jāsaka, ka tā ir vieta, kur gribas atgriezties vēl un vēl… Tiem, kas nebaidījās veikt 3km garo Waterfall Way, šis gājiens paliks spilgtā atmiņā. Domāju, ka to droši var saukt par vienu no romantiskākajām vietām visā Īrijā. Ejot pa šauriem koka tiltiņiem, izbūvētiem celiņiem gar upes malu pavērās skats uz arvien jauniem un fantastiski skaistiem ūdenskritumiem, ar sūnām un papardēm apaugušās klintis radīja pilnīgi nereālu iespaidu – it kā mēs atrastos kādā citā laikmetā…
Tā nu veiksmīgi aizmukuši no Katjas, un šoreiz bez piknika, iestājoties jau agram rudens vakaram, noguruši, bet priecīgi, devāmies mājup.
Gribu pateikt paldies Dieviņam, par to, ka viņš vienmēr mums ir sagādājis jaukus laika apstākļus, un arī šoreiz, kad Katja ir izdarījusi vērā ņemamus postījumus Eiropā, mūs pavadīja vien neliels lietutiņš, kas mijās ar saules stariem caur mākoņiem, varavīksnes tilti un mazliet stipāks vējiņš…
Jāsaka, ka šī mūsu ekskursiju sezona noslēgsies oktobra beigās, kad dosimies ceļojumā uz Velsu. Sekojiet informācijai portālā www.baltic-ireland.ie, kā arī avīzē „Sveiks!”, kas vienmēr laipni ir informatīvi atbalstījuši šīs ekskursijas.”

FOTO: Andris Lemes