Pēdējā laikā Latvijas amatpersonas bieži vien savās runās uzsver, ka “jāstiprina saikne ar ārzemēs dzīvojošajiem”. Vistiešākais sakars ar diasporu ir Ārlietu ministrijai, kuras pakļautībā strādā visas Latvijas vēstniecības ārzemēs. Šajā sakarā portāls baltic-ireland.ie uzdeva divus jautājumus Latvijas ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam.

b-i: “Iepriekšējam ārlietu ministram bija neslēptas simpātijas pret trimdu, tika pat noslēgts sadarbības līgums ^[1], nosakot, ka Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) būs tilts starp Latviju un ārzemēs dzīvojošajiem. Es nesalīdzinu trimdu ar emigrāciju, es tikai vēlos uzsvērt, ka tās ir divas atšķirīgas kopienas, kā zēni un meitenes – neviens nav labāks vai sliktāks, vienkārši tās ir divas atšķirīgas grupas ar dažādām vajadzībām un vēlmēm. Kāds, jūsuprāt, būtu tas labākais variants, kā veidot šo saikni?

Edgars Rinkēvičs: „Es nevēlos īpaši dalīt klaida Latvijas valstspiederīgos, tāpēc esmu atvērts sadarbībai ar visiem. Gan ar tiem, kas dzīvo ārpus valsts jau vairāk nekā 60 gadus, gan ar tiem, kas no Latvijas ir izceļojusi nesen. Protams, vienlaikus šeit ir jāņem vēra fakts, ka šīs kopienas atšķiras. Šobrīd mūsu galvenais uzdevums ir saglabāt Latvijas valstspiederīgo saikni ar valsti gan politiskā, gan kultūras līmeni, darot visu iespējamo, lai nezustu viņu piederība Latvijai. Pie tā jau tiek strādāts. Kā piemēru var minēt Latvijas vēstniecību ieguldījumu, piemēram, piešķirot telpas latviešu kopienas pasākumiem daudzās valstīs. Arī mobilo pasu iekārtas darbstacijas projekta izveide un darbība ir viens no labiem piemēriem. Ir svarīgi parādīt, ka katrs Latvijas cilvēks, lai kur tas arī dzīvotu, ir valstij svarīgs. Attiecībā uz tiem Latvijai piederīgajiem, kas no Latvijas ir izceļojuši nesen, lielāka vērība jāvelta tam, lai viņi saņemtu regulāru informāciju par norisēm savā novadā, lai būtu iespējas viņu bērnu latviskajai izglītībai, jāveicina viņu apvienošanās biedrībās, koros, sporta komandās un citos koppasākumos. Svarīgi, lai tiktu saglabāta identitāte. Tāpat regulāri ir jāinformē par darba iespējam Latvijā. Savukārt tiem, kas ārpus Latvijas dzīvo jau gadu desmitiem un viņu pēcnācējiem, svarīgi ir atbalstīt izglītības un kultūras dzīvi un līdzdalību politiskajos procesos.”

b-i: “Latvijas valdība atbalstīja Ministru kabineta noteikumu projektu ^[2] „Materiālās palīdzības nodrošināšanas kārtība ārkārtas situācijā ārvalstīs nonākušai personai”. Tomēr tas vairāk attiecas uz tūristiem no Latvijas, nevis uz patiešām grūtībās nokļuvušajiem. Vai tiek plānota arī kāda palīdzības sniegšana tādiem cilvēkiem kā Ainārs Grants ^[3]?”

Edgars Rinkēvičs: “Materiālās palīdzības kārtība paredz, ka to var piešķirt, lai ārkārtas situācijā nonākušais Latvijas valstspiederīgais varētu atgriezties Latvijā. Tātad, ja cilvēks ir nonācis situācijā, kurā ir apdraudēta tā dzīvība, veselība vai drošība, viņš noteikti var pretendēt uz finansiālo palīdzību. Ne vien tūrists, bet, protams, arī darba meklētājs ārvalstīs. Taču par šādas palīdzības piešķiršanu tiek lemts, ja nav iespējams rast citu situācijas atrisinājumu (radu, draugu, pašvaldību u.c. finansiāla palīdzība).

Pēc iesnieguma saņemšanas konsulārā amatpersona diplomātiskajā pārstāvniecībā ārvalstīs rūpīgi izvērtēs katru konkrēto gadījumu – vai persona tiešām ir nonākusi ārkārtas situācijā, vai personai nav pieejamas citas palīdzības saņemšanas iespējas, varbūt ir radinieki, draugi vai institūcijas, kuri būtu gatavi sniegt finansiālu palīdzību. Tikai tad, ja nav pieejamas citas iespējas saņemt finansiālo palīdzību, tiks lemts par naudas līdzekļu piešķiršanu. Lēmumu par palīdzību līdz 200 latiem pieņem konsulārā amatpersona ārvalstīs, bet par summu virs 200 latiem – Konsulārā departamenta direktore. Materiālā palīdzība nevarēs pārsniegt 2000 latu lielu summu vienai personai. Pēc atgriešanās Latvijā saņemtie naudas līdzekļi 3 mēnešu laikā būs valstij jāatmaksā.”

Publicitātes foto