Īrijas latviešu titulētākā sportiste – S. Pušpure

Īrijā ir ne mazums latviešu sportistu, tomēr reti kad mūsējo uzrādītie rezultāti ir ievērības cienīgi un vēl retāk – atbilstoši pasaules līmenim. Tomēr ir arī izņēmumi – šonedēļ airētāja Sanita Pušpure Īrijas izlases sastāvā kvalificējās Londonas Olimpiskajām spēlēm un tas šobrīd ir lielākais Īrijas latviešu sportistu sasniegums.

Sanita nule kā ir atgriezusies no Lucernas, kur norisinājās pēdējais kvalifikācijas turnīrs, un laipni piekrita atbildēt uz portāla baltic-ireland.ie jautājumiem.

b-i: Kādas tagad ir sajūtas? Kvalificēties Olimpiādei bija viens no taviem mērķiem?
S.P.: Sajūtas ir vienreizējas. Kvalifikācija Olimpiādei bija liels izaicinājums, jo sevišķi – vieniniekā. Neviena Īrijas airētāja vēl nav to paveikusi. Man prieks, ka es pirmā to spēju izdarīt. Tanī pašā laikā, tika ieguldīts liels darbs. Treniņi ziemā bija ļoti smagi. Kvalificēšanās bija pozitīvs rezultāts ieguldītajam darbam, visas pūles atmaksājās. Emocionāli bija tik pat grūti, cik fiziski. Kvalifikācijas nedēļa, protams, bija visgrūtākā. Nevarēju normāli gulēt. Naktī modos augšā un domāju, kā man būs jābrauc, cik daudz sāpēs, ko darīšu, ko domāšu distancē. Visu laiku sev atgādināju, cik ļoti to visu gribu, cik daudz esam kā ģimene ziedojuši, lai es to varētu darīt u.t.t… Teorētiski fiziski biju vājāka par serbieti, šķiet, ka tikai tās domas palīdzēja izlikties par visiem 100% un nepadoties.

b-i: Tu esi bijusi arī Latvijas izlasē. Kādas ir galvenās atšķirības starp abām izlasēm?
S.P.: Atšķirības, protams, ka ir, bet nevēlos tajā visā ļoti iedziļināties. Katrā valstī ir savādāka sistēma, kā tiek atlasīti sportisti uz augstākā līmeņa sacensībām. Katrā valstī savādāka atbalsta sistēma sportistiem. Katrā valstī savi plusi un mīnusi. Un daudz kas arī atkarīgs no valsts finansiālā atbalsta.

b-i: Vai tas, ka pagājšgad treneri lika tev airēt divniekā, šogad neietekmē tavus vieninieka rezultātus?
S.P.: Pagājšgad es pati nebiju gatava airēt vieniniekā tik augsta līmeņa sacensībās. Neticēju sev, ka to varu. Tikai pēc Pasaules čempionāta sapratu, ka varētu tā kā pamēģināt vieninieku. Bet arī tad vēl bija jāpierāda sevi. Uzskatu, ka pagājušā gada pieredze bija ļoti vērtīga un, kādā laivu klasē, tas vairs nebija tik svarīgi.

b-i: Latvijas ziņās bija teikts, ka “Latvijas sportiste kvalificējusies Olimpiskajām spēlēm”. Par ko tu pati sevi uzskati – par Latvijas sporisti vai par latviešu sportisti Īrijā?
S.P.: Es sevi uzskatu par latviešu/īru sportisti. Katra valsts man ir devusi kaut ko savu. Tā nu dzīvē sanāca, ka dzīvojām Īrijā, kad nolēmu pēc bērnu piedzimšanas atsākt airēt. Latvijā varbūt nemaz tāda iespēja nebūtu bijusi. Zinu, ka Latvijas treneri mani ļoti atbalsta un pārdzīvo. Kad neiet tik labi kā gribētos, vienmēr varu aprunāties ar savām trenerītēm. Tāpēc mani laikam īpaši nesatrauc, kā mani dēvē. Nejūtos nodevusi savu dzimteni tikai tāpēc, ka vēlos piepildīt savu sapni.

b-i: Olimpiskās kvalifikācijas turnīra protokols liecināja, ka Kanādas divniekā airēja Larissa Lagzdins. Vai jūs savā starpā tikāties, runājāt? Kādas ir attiecības starp pasaules latviešu sportistiem?
S.P.: To gan nezināju, nākamreiz noteikti pajautāšu.

b-i: Kāds mērķis tev ir uzlikts no treneru puses Olimpiskajās spēlēs?
S.P.: Ar treneriem vēl neesmu runājusi par to. Bet pati gribētu tikt 12niekā, kas priekš manis būtu izcils sasniegums.

b-i: Kā tu tiec ar visu galā – ģimene, divi bērni, Īrijas izlase?
S.P.: Kaut kā jau tiekam. Trenējos kamēr bērni skolās un pēc tam, kad vīrs mājās. Vienkārši jau nav, bet nekā neparasta arī tur nav. Priecājos, ka man ir “darbs”, kas patīk un kur varu saskaņot laikus ar treneriem, kā man ērtāk. Grūtāk ir saskaņot visu, kad sākās sacensību sezona un jābraukā projām. Tad palīgā brauc mūsu foršās un atsaucīgās omes.

b-i: Paldies par sarunu. Tiekamies jūlijā Londonā!

FOTO: no Sanitas Pušpures personīgā arhīva