LBAS: “Vai atsakāmies no Nacionālā attīstības plāna?”

Valdība un Saeima, neratificējot Pārskatītās Eiropas sociālās hartas 4. panta 1. punktu, kas paredz „atzīt strādājošo tiesības uz atalgojumu, kas nodrošinātu tiem un to ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus,” zināmā mērā ir atteikusies risināt vienu no Nacionālajā attīstības plānā (NAP) noteiktajiem galvenajiem virzieniem, uzskata Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS).

NAP sadaļā „Rīcības virziens „Cienīgs darbs”” lasām: „Cienīgs darbs nodrošina pietiekamu, prasmēm un produktivitātei atbilstošu atalgojumu, darba vietas drošību un ģimenes sociālo aizsardzību, labākas iespējas personīgajai izaugsmei un sociālai integrācijai, brīvību paust savas intereses, apvienoties un piedalīties lēmumu pieņemšanā. Cienīgs darbs dod iespēju nopelnīt pietiekami sev un savai ģimenei un uzlabot kvalifikāciju, lai pastāvīgi nodrošinātu labklājību un spētu pielāgoties darba tirgus izmaiņām.”

Turpat paskaidrojumos lasām, ka cienīgs darbs ir Starptautiskās darba organizācijas (ILO) jēdziens un viens no Tūkstošgades attīstības mērķiem.

Pozitīvi, protams, ir tas, ka valdība nav zaudējusi realitāti un atzīst, ka cienīgs darbs un cienīga alga nav Latvijā noticis fakts, un vienā sabiedrības daļā šis princips nav realizējies.

LBAS uzskata, ka politiķi nav rīkojušies pareizi un konsekventi, neratificējot hartas 4. panta 1. punktu. LBAS priekšsēdētāja vietnieks Egīls Baldzēns: “To varēja izdarīt ar zināmu pārejas periodu, kamēr tas tiek sasniegts, – tad mēs redzētu reālu valdības vēlmi kaut ko risināt un panākt, nevis tikai akceptēt to, ko mēs praktiski varam izdarīt ja ne šogad, tad nākamgad. Cienīgs darbs un cienīga alga ir Latvijā ļoti sasāpējusi problēma. LBAS šajā kontekstā vairākkārt valdībai ir norādījusi, ka mums nav darba samaksas politikas.”

Vēl NAP lasām: “Lai mazinātu ienākumu plaisu un nabadzību, valsts sekmē tautas saimniecības attīstību, iedzīvotāju nodarbinātību un rūpējas par iedzīvotāju iespējām uzlabot darba produktivitāti un kvalitāti. Nodokļu sloga samazināšana nodarbinātajiem ar zemiem ienākumiem radīs rīcībspēju iedzīvotājiem, kuri, strādājot atalgotu darbu, tomēr nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības.”

LBAS uzskata, ka nākamreiz, kad valdība samazinās iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, ir straujāk jāpalielina ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir jāsamazina visiem, un tad var straujāk palielināt neapliekamo minimumu mazāk turīgajai iedzīvotāju daļai ar mazākiem ienākumiem, kas vismaz nedaudz mazinātu milzīgo sociālo plaisu mūsu sabiedrībā.

Savulaik LBAS bija panākusi, ka minimālā darba alga sasniedz vismaz 50% no vidējās darba samaksas valstī, – bija izstrādāta koncepcija par minimālās darba algas noteikšanu. No tās valdība atkāpās un sarāva šo saikni starp minimālo darba samaksu un vidējo darba algu, jo tā bija vienkāršāk sabalansēt budžetu. Tagad varam diskutēt, vai no vidējās darba samaksas bruto minimālajai algai vajadzētu būt 50% vai 65%, vai 68%, protams, – ja būtu augstāks ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums darbiniekiem ar zemākiem ienākumiem, varbūt par šiem 50% arī varētu vienoties. Iepriekš izstrādātā koncepcija paredzēja, ka 2010. gadā jau vajadzēja būt sasniegtiem šiem 50% no vidējās darba samaksas valstī, un šogad minimālajai algai vajadzētu būt 235 Ls, kas nebūtu nekas katastrofāls. Valdība sola, ka nākamajā gadā pēc eiro ieviešanas minimālā alga varētu būt 230 – 240 Ls apjomā, un tas jau mazliet pietuvojas sākotnējām iecerēm, lai arī ar nobīdi laikā.

Šī mazā minimālā darba alga kavē visas darba samaksas attīstību, un bremzē loģisku algu pieaugumu valsts institūciju un valsts kapitālsabiedrību darbiniekiem, un tam ir arī netieša ietekme uz privāto sektoru.

Latvijas darbinieku vidējā produktivitāte 2011. gadā bija 62,7% no vidējā Eiropas Savienībā, kas ir ļoti augsts rādītājs. 2012. gadā tā diez vai bija zemāka par 65-67%, vēl dati nav apkopoti. Taču darbaspēka izmaksas bija tikai apmēram 30% no ES vidējā. IKP ekonomikas spēja 2011. gadā ir bijusi 58%, savukārt cenas – 72,2% no vidējā ES. Disproporcija par sliktu darba samaksai ir viennozīmīga. Kā rāda LBAS jau agrāk veiktie pētījumi, Latvijā darba samaksa ir darba produktivitātei neatbilstoši zema, darba samaksas pieauguma ietekme uz produktivitāti tiek vērtēta kļūdaini, un saistība ir nepietiekoši izpētīta un izprasta (LBAS ekspertīze „Darbaspēka ražīgumu ietekmējošie faktori un ražīguma celšanas iespējas”).

Runāšana par to, ka mums nav naudas atalgojumam, ir vienkārši nevēlēšanās risināt darba samaksas problēmas un gūt papildu peļņu un iespējas risināt citas valsts budžeta problēmas. Ja mēs nestrādājam pie darba samaksas politikas, tad ir pilnīgi bezcerīgi pie mūsu daudzajām vajadzībām, ka šis jautājums tiks saprātīgi risināts.

FOTO: baltic-ireland.ie