18. martā portālā “Diena” lasāms Latvijas vēstnieka Īrijā Ginta Apala raksts “Latvijas vēstnieks Īrijā aicina tautiešus vienoties organizācijās”, ko pamazām pārpublicē arī citas interneta vietnes. Domājams, ka tuvākajās dienās, tam sekos arī topa portāli un kā nu ne, ja vēstnieks uzzīmējis plašu ainu par tēmu – latvieši Īrijā. Un tomēr, ir dažas lietas, kas šajā rakstā drusku mulsina.

Vispirms jau statistika. No sākotnēji it kā 70 – 80 tūkstošiem latviešu Īrijā, patlaban esot palikuši vien 25 000. Tātad, ja ņemam vidēji 75 tūkstošus bijušos un no tiem atņemam pāri palikušos, tad pēc vēstnieka raksturojuma: “[…] augstāk kvalificētie ir aizbraukuši uz valstīm, kur darbaspēkam ir labvēlīgāka vide un paveras plašākas iespējas attīstībai […]” ir 50 000 latviešu. Kas to būtu domājis? Veseli 50 tūkstoši vai divas trešdaļas no visiem Īrijas latviešiem pametuši šo valsti! Interesanti ir arī tas, ka šis ir pirmais raksts, kurā parādās minētie cipari 70 – 80, jo pēc Īrijas Tautas skaitīšanas datiem 2011. gadā Zaļajā salā dzīvoja 19 989, bet 2007. gada martā Latvijas ziņu aģentūra LETA apgalvoja, ka te esot dzīvojuši vien 13 999 latviešu. Kurš tad pārspīlē? (Es te domāju gan mazo ciparu, gan lielo.) Bet varbūt nepārspīlē neviens un vienkārši 50-60 tūkstoši latviešu kādu brīdi ir paklusām dzīvojuši tepat un viltīgi izvairījušies no visa veida saskaitīšanas akcijām? Piedodiet, bet kaut kas te tomēr neklapē.

Otra lieta, ko līdz šim nezināju un laikam Īrijā nezināja neviens, ir tā, ka Latviešu biedrība Īrijā “oficiāli pieder pie Eiropas Latviešu apvienības un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA)”. LBĪ patiešām ir ELA biedrs, bet ka tā kādam piederētu, nebija gan dzirdēts. Arī “reālā darba apjoms” LBĪ esot par mazu, skoliņu skaits – tikai 11. (Salīdzinot ar citām diasporas valstīm, šis skaits gan nemaz tik mazs nav.) Vēstnieka rakstītajam gan savā ziņā varētu arī piekrist, jo arvien taču būtu jātiecas pēc vairāk, plašāk, biežāk un tā tālāk, lai gan, pārskatot mūsu pašu portāla rakstus un paraugoties fotogrāfijās, nevarētu vis sacīt, ka aktivitāte būtu maza un LBĪ būtu kūtra pasākumu rīkotāja.

Vēl jau varētu runāt arī par rakstā minēto Īrijas sociālo nodrošinājumu, latviešu valodas fakultatīvajām stundām īru skolās un latviešu sadalījumu pa salas reģioniem, bet beigšu piekasīties. “Dienas” raksta būtība taču ir vērsta uz sadarbību ar Latvijas pašvaldībām, konkrēto novadu, pilsētu un pagastu. Vismaz tā tam vajadzētu būt, ja reiz pamatā šī raksta saturs bija gatavots uzrunai pašvaldību pārstāvjiem 5. marta konferencē par diasporas jautājumiem. Un te, pēc vēstnieka domām, varot labi darboties emocionālā saikne ar savu pašvaldību. Man gan liekas, ka vienīgā emocionālā saikne, kas patiešām darbojas, ir katra aizbraukušā konkrētā ģimene Latvijā – vecāki, brāļi, māsas, bērni, ja vien… viņi jau nav šeit. Bet varbūt ka kļūdos un, piemēram, Lubānas novada dome kādam ir tik ļoti sirdī iekritusi, ka viņš gaida savas pašvaldības pamudinājumu un laiku pa laikam pārliek prātā, vai tik neposties mājup.
Tie, kas vēlas izlasīt vēstnieka Ginta Apala rakstu “Dienā”, dodieties uz www.diena.lv ^[1].

FOTO: baltic-ireland.ie