Izstāde ar nosaukumu “The Latvian Tragedy” apceļo Īrijas pilsētas. Pavisam nesen tā bija skatāma Slaigo, tagad Longfordā, bet Galvejā vēl tikai būs. Latvijas vēstniecība izstādi piesaka šādi: “”Latvijas traģēdija. 1941″ ir daļa no Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē kultūras programmas Īrijā. Tā atspoguļo Latvijas vēstures traģiskos notikumus un veltīta šajos notikumos cietušo Latvijas iedzīvotāju piemiņai. Centrālā tēma izstādē ir deportācijas un holokausts, taču akcentēti arī citi svarīgi 1941. gada notikumi.”

Izstādi Longfordā Latvijas vēstnieks Gints Apals atklāja Latvijai zīmīgā un vienlīdz traģisku notikumu atceres dienā – 25. martā, kad pie namiem dzimtenē ir izkārti karogi ar melnu sēru lenti. 25. marts ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Diena, kad 1949. gadā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju, bet sākums tam – Latvijas okupācija 1940. gadā un tautai traģiskais 1941. gads.
Longfordas bibliotēkā 25. marta vakarā pulcējās necerēti daudz gan Longfordā dzīvojošo latviešu, gan īru. Šāda interese nav nejauša, jo tieši Longfordas vēstures pētnieku biedrībai (Longford Historical Society) Latvija nav sveša. To savā runā vakar uzsvēra biedrības vadītājs Hjū Farels (Hugh Farrell), pieminot Henriju Eseksu Edžvordu (Henry Essex Edgeworth), kuru liktenis vēl astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta mijā bija aizvedis uz Latviju, kur 1807. gadā Edžvords mira.

Interese par Latvijas vēsturi noteikti slēpjas arī vēl citos aspektos – daudzajās abu valstu vēsturiskajās paralēlēs. Piemēram, tādās, kā vienas un otras tautas cīņa par valstisko neatkarību un identitātes un valodas saglabāšana gan vienā, gan otrā zemē. Par šīm un citām, arī mūsdienīgām aktualitātēm, sarunās pēc Latvijas vēstnieka priekšlasījuma, Gintam Apalam tika uzdoti papildus jautājumi. Un te nu jāsaka, ka izstādes atklāšana un pati izstāde tādējādi kļuva par daļu no kāda lielāka dialoga. Dialoga, kura īstenā jēga ir daudz dziļāka un plašāka. Proti, tas ir arī jautājums par to, kas mūs ir vienojis daudzu gadsimtu gaitā un kas mūs vieno tagad, ar ko mēs atšķiramies un viens otru papildinām.
Ja īriem izstāde un saruna ar vēstnieku bija vairāk uzziņas pasākums, tad Longfordas latviešiem tikšanās bibliotēkā noteikti bija vērtīga arī tāpēc, ka deva iespēju uz mirkli atgriezties dzimtenē. Vakara gaitā tika demonstrētas divas Latvijas Institūta sagatavotās video filmas par Latviju un Dziesmu svētkiem.
Atgādinu, ka tie, kas nevarēja piedalīties “The Latvian Tragedy” atklāšanas pasākumā vakar, noteikti var paspēt apskatīt izstādi Longfordas bibliotēkā vēl līdz 28. martam.

FOTO: Latvijas vēstniecība Dublinā