Pēdējo reizi, kad apciemoju Īriju 1993. gadā, ielās uzturējās gandrīz tikai īri, citas tautas un latviešu plūsma uz Zaļo zemi vēl nebija nevienam iedomājama. Man šoreiz bija divi iemesli, lai vēlreiz apciemot šo brīnišķīgo valsti. Viens bija tās apceļošana ar senu draugu Jāni Lauru, kurš ciemojās Eiropā no Austrālijas, un otrs – Karlovas [Carlow] apciemošana, lai satiktu jauno latviešu diasporu Kurzemnieku dienās.

Pirmās dienas mēs pavadījām apskatot Dublinu: pilsētu, kura nav estētiski īpaši skaista, bet kurai, ar saviem vecajiem krodziņiem un karaļa Džordža ēras arhitektūru, ir savs šarms, kaut tā ir mazliet nokūpējusi. Ērti apstaigājama pilsētiņa, kuru, ja es būtu dzejnieks, salīdzinātu, vislabākajā nozīmē, ar ērtu, bet mīļu, nolietotu kurpi. Viena uzkrītoša iezīme Dublinā ir, ka pie krustojumiem neviens negaida zaļo gaismu, jo tā gājējiem mainās tikai pēc neierasti ilga laika. Jāpiemērojas! Vispopulārākā Dublinas pastkarte varētu būt ar Temple Bar krodziņa attēlu. Runājot par krodziņiem, visvecākais krodziņš Dublinā ir The Brazen Head, kur mēs arī pusdienojām. Tas ir dibināts vēl pirms Rīgas, 1198. gadā. Senā pagātnē vikingi esot apmetušies šajā vietā.
Pēc Dublinas braucām ar autobusu uz Kurzemnieku dienām Karlovā. Šīs dienas Īrijas pusē organizēja Leinster Latviešu Biedrība ar savu enerģisko priekšsēdi Daigu Ezermali.Tā kā mana tēva pusē vismaz septiņas paaudzes ir dzīvojušas pie Tāšu ezera netālu no Grobiņas, tad Kurzemnieku dienās jutu, ka būšu ar savējiem. Iebraukuši Karlovā, mēs pirmo, bet ne pēdējo reizi ievērojām, ka ielas zīmes parādās reti, tāpēc nācās iepazīties plašāk ar vietējo apkārtni un tās iemītniekiem. Zaļajiem vīriņiem šeit būtu īpašas grūtības nonākt pie sava mērķa! Karlova, kaut patīkama pilsētiņa ar savām šaurām ieliņām un vecām ēkām, laikam, negaida tūristus. Pēcpusdienā glītas latviešu sievietes tautas tērpos mūs sagaidīja pie viesnīcas, kur notika tikšanās – vīrieši vai nu sēdēja pie bērniem, vai arī nav tik aktīvi jauno organizāciju veidotāji.
Neformālajās runās viesnīcā ar diasporas pārstāvjiem piedalījās arī pārstāvji no Liepājas pilsētas domes un Valsts ieņēmumu dienesta. Pēc tam notika saviesīgs vakars ar īstiem īru muzikāliem priekšnesumiem un dejām. Pirms saviesīgā pasākuma fotografēšanas laikā daži no mums ievēroja, ka starp pieciem karogiem pie viesnīcas, kur notika tikšanās, Latvijas karogs bija vienīgais, kurš brīvi plīvoja (laikam Liepājas, pilsētas, kurā piedzimst vējš, ietekmē!).

Nākamās dienas pēcpusdienā notika sanāksme ar Karlovas pilsētas pārstāvjiem. Piedalījās arī Latvijas vēstnieks Īrijā, Gints Apals, speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Pēteris Elferts, kā arī Ilze Krēsliņa un Aigars Strauss no Īrijas Latvijas Tirdzniecības kameras, Jānis Laurs un es. Īrijas Latvijas Tirdzniecības kamera bija Kurzemnieku dienu organizators Latvijas pusē.
Man kā politiķim [no Nacionālās Apvienības] ar pastāvīgu interesi diasporas jautājumos, bija interese dzirdēt, ko Īrijas iestādes piedāvā saviem jaunatbraucējiem. No neatrisinātiem jautājumiem bija vietējo latviešu iepazīšanās ar piedāvātajām iespējām, pabalstiem un citiem atbalstu veidiem, ja ir ierobežotas angļu valodas zināšanas. Mans politiskais fokuss tomēr ir veicināt iespējami daudzu latviešu atgriešanos Latvijā. Svarīgs jautājums ir latviešu valodas uzturēšana jaunajā paaudzē diasporā. Bez tās nevar cerēt, ka viņi atgriezīsies Latvijā, kā arī būs spējīgi tur strādāt.
Tūlīt pēc tikšanās bija jāsteidzas tālāk, lai nenokavētu autobusu uz Voterfordu [Waterford], kas ir visvecākā Īrijas pilsēta, un tad ar citu autobusu uz Korku [Cork]. Pa ceļam piedzīvojām fenomenu, ka šeit autobusu šoferi pa šauriem lauku ceļiem brauc kā uzvarētāji, mētājot pasažierus sēdvietās gandrīz kā lelles. Ne pa velti drošības jostas izgudrotas izmantošanai! Ātrumu ierobežojumi, šķietami, uz šiem šoferiem neattiecas. Tā mums paziņoja arī vietējie. Bija zināms atvieglojums ierasties Korkā vienā gabalā.
Korkas centrā satiekas divas upes. Visas ieliņas senos laikos esot bijušas ūdens ceļi, līdzīgi kā Venēcijā. Tagad gan tas viss izmainīts. Tikai vienā dienā no deviņām Īrijā nodzīvotām, Korkā uzlija lietus. Laimīgā kārtā, tajā dienā mums ar vienu no Jāņa mūzikas kolēģiem Korkā bija izbraukums – šoreiz pieņemamā ātrumā. Aizbraucām uz Kovu [Cove]. Tā ir maza pilsētiņa Īrijas dienvidu krastā, no kurienes izceļoja bēdīgi slavenais kuģis Titāniks. Pēc tam aizbraucām uzēst izcilas pusdienas Kinseilā [Kinsale], kura esot īsta gardēžu pilsētiņa. Tur uzēdām jūras ķemmītes, austeres un citus gardumus, jo svinējām manu dzimšanas dienu. Pēc Korkas aizceļojām uz Golveju [Galway], tad atpakaļ uz Dublinu un beidzot uz Rīgu.
Ja Jūs gatavojaties ceļot uz Īriju, kur 2016. gadā notiksies Latgaliešu dienas, [tad Zemgaliešu dienas 2017. gadā, Vidzemnieku dienas 2018], ja cenas nemainās, tad tas varētu būt dārgs prieks, jo ēšana ir vismaz divas reizes dārgāka, un naktsmājas pat nesalīdzināmi dārgākas, kā Latvijā. Cilvēki Īrijā toties ir ļoti izpalīdzīgi, pretim nākoši un vienmēr gatavi draudzīgi parunāties. Jūs to nenožēlosiet!

Uldis Brūns

FOTO: no Ulda Brūna personīgā arhīva