Man bija tas gods piedalīties Latvijas Vēstniecības Īrijā rīkotajā sapulcē ar Latvijas Ārlietu ministrijas (ĀM) speciālo uzdevumu vēstnieku diasporas jautājumos Ati Sjāniti. Sarunu laikā man radās ļoti daudz jautājumu, ko uzdot LBĪ un izlasot rakstu, kuru ir parakstījusi LBĪ priekšsēdētāja Ingūna Grietiņa, tie ir sasnieguši kritisko masu un šie jautājumi ir jāizrunā.

Laikam pirmais es runāšu, kā speciālists (ir iegūts Biznesa Menedžmenta bakalaura grāds Īrijā), kas pārzina Īrijas Republikas likumdošanu un ir kompetents biznesa un finanšu jautājumos.
LBĪ oficiālajā mājas lapā pieejamā informācija liecina, ka šī biedrība ir vienīgi reģistrējusies Public Participation Network (http://www.dublincity.ie/public-participation-network-ppn). Šī organizācija (PPN) gan nav oficiālais uzņēmumu reģistrs Īrijā, bet gan publiska vietējās pašvaldības (šajā gadījumā – Dublinas) organizācija, kas apzin un apvieno vienuviet sabiedriskās organizācijas, kas darbojās tās teritorijā. Tieši tāpat kā LLKIA “DZINTARS” un LELAB ir reģistrējušās vietējā Karlovas PPN.
Tāpat balstoties uz Ilzes Tropas (kas parakstījusi LBĪ dibināšanas protokolu) teikto, nākas secināt, ka daži cilvēki neuzskata par vajadzību pārbaudīt un ievērot vietējās likuma normas.
Pārbaudot Īrijas Republikas valsts uzņēmumu/ biedrību/ privātuzņēmēju reģistru, LBĪ nav atrodama Īrijas Republikas Uzņēmumu reģistra sarakstā (https://search.cro.ie/company/CompanySearch.aspx), kas liecina to ka LBĪ darbība (maigi sakot) nav saskaņota ar vietējo likumdošanu.
Tai pašā laikā, šī organizācija sevi sludina kā vecāko organizāciju Īrijā un šīs organizācijas mājas lapā pieejamā informācija norāda to, ka biedru nauda ir 50 Eiro gadā. Tātad, ja LBĪ ir ar tik ilgstošu darbību un tik daudziem biedriem, ka pulcina tūkstošus ( balstoties uz Ingūnas Grietiņas teikto), tad ir arī guvusi pietiekami lielus ienākumus no biedru naudām un pasākumiem, kas pārspēj mazā un vidējā uzņēmuma ienākumus Īrijā. Nu šeit man kā Īrijas un Eiropas kopienas likumdošanas speciālistam rodas jautājums, kāpēc LBĪ ved saimniecisko darbību, kas ir pretrunā ar Īrijas Republikas un Eiropas kopienas likumdošanu.
Tāpat, tā kā LBĪ uzrāda, ka biedru naudas apjoms ir 50 Eiro, man nākas aizrādīt, ka no Īrijas likumdošanas puses šis biedru naudas apjoms jau tiek uzskatīts par gana apjomīgu un organizāciju vairs nevar uzskatīt par Labdarības (Charity) organizāciju. Šādā gadījumā organizācija ir atzīstama kā peļņu gūstoša organizācija.
Izpētot gadiem cauri ejot dažādus avotus, kur LBĪ ir tikusi publicējusi oficiālos savus paziņojumus, nākas secināt to, ka šajos avotos parādās ar LBĪ organizācijas nosaukumu vismaz trīs dažādi banku konti ar dažādiem reģistrācijas numuriem (nu to varbūt vajadzētu papētīt tuvāk kādam žurnālistam un Valsts kontrolei). Īrijas Republikas teritorijā organizācija var atvērt savu kontu tikai tad, ja uzrāda uzņēmuma reģistrācijas apliecību ar speciāli šai organizācijai piešķirto uzņēmuma reģistra numuru. No visas zināmās informācijas nākas secināt, ka ir tikuši un tiek izmantoti privātie konti saimnieciskajai darbībai, kas ir pretrunā ar Īrijas Republikas un Starptautiskajiem grāmatvedības standartiem, un LBĪ darījumi un godīgums ir apšaubāmi.

Otrkārt, es runāšu kā viens no cilvēkiem, kas veicis brīvprātīgo darbu LBĪ. Tā kā man ir pieredze gan brīvprātīgajā darbā LBĪ latviešu skoliņā “Sauleszaķēns”, gan LELAB, man ir arī savs viedoklis cik dažādi tiek vesta darbība šajās divās Īrijas diasporas organizācijas. Divu gadu laikā, ko mani bērni apmeklēja LBĪ skoliņu, man nebija tas gods sagaidīt, ka LBĪ priekšsēdētāja apmeklē kādu savas skoliņas pasākumu un pagodina ar savu klātbūtni. Tāpat, visa skoliņas darbība bija saorganizēta tā, lai neviens neko nezin par finansēm un to kā tiek tērēta nauda. Gudri cilvēki bija traucēklis privātajām interesēm un ambīcijām.
Tai pašā laikā LELAB ietur pilnīgi pretēju stratēģiju (oficiāli reģistrēta Īrijas Republikas uzņēmumu reģistrā). Veicot LELAB auditu, man ir nācies pārlasīt veselu kaudzi protokolu, atskaišu un sarakstes, kas liecina par to, ka LELAB vadītāja visu laiku aktīvi līdzdarbojusies un apmeklējusi savas skolas, rakstījusi atskaites un sniegusi detalizētu saimnieciskās darbības pārskatu.
Divas pilnīgi pretējās darbības, viena organizācija ir par likumību un atklātību, bet otra par apšaubāmu un noslēpumā tītu darbību.
Treškārt, es gribu runāt kā viens no Īrijas diasporas neatkarīgajiem pārstāvjiem un es runāšu no savas pieredzes par mūsu vēstnieku, Apala kungu. Ir man nācies runāt ar vēstnieku arī par neērtajiem jautājumiem, kad vēstniekam ir savs viedoklis. Tomēr nākas secināt, ka viņa uzskati vienmēr ir balstīti uz likuma normām un ētiku.
Tāpat, daudzi Ingūnas Grietiņas kundzes izteikumi nav balstīti uz konkrētiem faktiem un es saskatu šīs kundzes lielo ego, kas runā. Daudzi LBĪ pasākumi netiktu bijuši nedz tik plaši un ne tik daudz apmeklēti, ja mazās organizācijas rīkotos tā, kā šī kundze rīkojās un neatbalstītu LBĪ pasākumus. Vēl vairāk, lielākā daļa šo pasākumu ir izdevušies tieši pateicoties šīm mazajām un mazsvarīgajām organizācijām. Šķelšanās ir notikusi vairāk tieši LBĪ vainas dēļ un šīs organizācijas stratēģiskās domāšanas iztrūkuma dēļ. Tieši vēstnieka kungs ir centies apvienot latviešus Īrijā un aktīvi iesaistīties visu organizāciju pasākumos un diasporas darbībā. Tomēr pats galvenais, kā es to redzu, LBĪ vadītajās rīcība ir ļoti personiskās lietas – nauda, varaskāre un personīgais egoisms.
No biznesa pasaules viedokļa es teiktu, ka ir notikusi divu ļoti spēcīgu personību sadursme, kur viena no personībām ir aizgājusi par tālu, kad personīgais egoisms ir svarīgāks par ieņemamā amata pienākumiem, organizāciju un diasporas vajadzībām, ko šī personība pārstāv. Ir pārkāpta tā robeža, kad personīgās ambīcijas ņem virsroku un ir svarīgākās par organizācijas nākotni, diasporu un sekām. Pilnīga nevēlēšanās pieņemt to, ka kādam var būt cits viedoklis un arī mazvērtīgās organizācijas un mazie ļautiņi dara ļoti lielu brīvprātīgo darbu, kam ir liela nozīme un īpatsvars latviešu valodas un kultūras saglabāšanā.

Aija Rība

FOTO: baltic-ireland.ie