Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns tika izstrādāts 2013.gadā un šī paša gada 30.jūlijā Ministru kabinets  pieņēma un Valdis Dombrovskis parakstīja MK Noteikumus Nr. 356. Viens no Noteikumu punktiem paredzēja, ka  Ekonomikas ministrijai līdz 2017.gada 31.martam ir jāiesniedz informatīvo ziņojumu par plānā paredzēto pasākumu izpildi.

Rakstīt un runāt par iepriekš medjos daudzkārt piesaukto, apspriesto, pārspriesto un pārsvarā pelto, pirms četriem gadiem izstrādāto Reemigrācijas plānu jau kļuvis teju par sliktas gaumes paraugu. Sak, nu, cik var par to runāt, ja visiem tāpat skaidrs, ka tā bija bezjēdzība un vēl jo vairāk tāpēc, ka Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns 2013.-2016.gadam taču it kā noslēdzās jau pagājušā gada beigās. Latvijas un diasporas ļaudis plānu vairs nepiemin un nepiemin arī to, kā un vai vispār četru iepriekšējo gadu laikā tas darbojies, vai tas bijis sekmīgs jeb tieši otrādi – bijis neveiksmīgs, bet varbūt pat pilnīgi lieks un nevajadzīgs.  Ļaudis nerunā, bet plāna iniciatorei – Ekonomikas ministrijai ir jārunā gan, jo kaut kā taču šī lieta ir jānoslēdz. Un noslēgta tā tika ar pieprasīto “Informatīvo ziņojumu par reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna 2013.-2016.gadam izpildi”.

Jā, tieši tā – izpildi, jo tā ierakstīts šī Ziņojuma nosaukumā. Un, ja reiz plāns ir izpildīts, tad paraudzīsimies, kāds ir paveikto darbu saraksts un cik efektīvs tas bijis.

Starp citu, kā tad beigu beigās ir ar pašu terminu “reemigrācija”. Vai turpinam šo vārdu rakstīt ar  diviem “e” jeb pārejam uz ieteikto “remigrāciju”? Vai dzimtenē atgriezušos latviešus sauksim par reemigrantiem vai remigrantiem? No valodas viedokļa abi šie vārdi ir vienlīdz pareizi un vienlīdz nelatviski, tāpēc laikam nav jēgas par to diskutēt. Jeb arī – diskutēt var, ja “e” un “ee” šķiet esam svarīgāki kā pati atpakaļatgriešanās un galu, galā – vai šis nav jauks veids, kā aizslīdēt prom no pamatjautājuma? Starp citu, kas attiecas uz termina “re(e)migrācija” lietošanu valdības dokumentos, tad jāatzīmē, ka daudzos tīri labi sadzīvo abi varianti. Piemēram – dokumenta virsrakstā var būt “remigrācija”, kas tālāk tekstā parādās kā “reemigrācija” un otrādi.

Bet atpakaļ pie būtības. Tas, ka reemigrējušo cilvēku skaitu Ziņojumā nevar piesaukt kā rezultatīvo plāna rādītāju, vēl būtu saprotams. Pirmkārt, tam pietrūkst objektīvas statistikas. Tās nav nedz par aizbraucējiem, nedz par tiem, kas atgriezušies. Otrkārt, paši plāna sastādītāji Izpildes ziņojuma situācijas aprakstā skaidri un gaiši norāda: “Plāna mērķis nebija atgriezt aizbraukušos, proti, aicināt visus emigrācijā dzīvojošos nekavējoties braukt atpakaļ, rūpīgi neizvērtējot savas iespējas un situāciju Latvijā.” Arī tam var piekrist, taču kaut kādai, kaut pavisam nelielai jēgai no šī plāna vajadzētu būt, jo kālab gan Ekonomikas ministrijas speciālistiem bija jātērē laiks un citi resursi vispirms, lai pirms četriem gadiem šo plānu izveidotu, un tagad, lai uzrakstītu šo 28 lappušu garo atskaiti?

Tātad, Informatīvais ziņojums sastāv no ievada-esošās situācijas apraksta, kam seko uzskaitījums par paveikto un nepaveikto astoņos plāna rīcības virzienos. Ziņojuma sagatavotāji analizē situāciju katrā no tiem un vietumis visai atklāti atzīst, kuras no  iecerēm nav izpildītas. Tajā pašā laikā daļa no it kā izpildītajām iecerēm, kā izrādās, nemaz nedarbojas jeb pareizāk – ir pieviktas aiz ausīm.

Sāksim ar pirmo Rīcības virzienu Vienas pieturas principa nodrošināšana. Sabiedriskajā apspriešanā tas saņēma vismazāk balsu no visiem virzieniem, taču tas nav bijis šķerslis “Vienai pieturai” ierindoties kā pirmajai. Acīmrezot speciālisti zina labāk.  Vienas pieturas principa nodrošināšanai bija jāparedz ērti lietojamas informācijas pieejamību tiem, kas tikko atgriezušies Latvijā vai arī plāno to darīt. Šim nolūkam vienotajā valsts un pašvaldību pakalpojumu portālā www.latvija.lv 2014.gadā tika izveidota sadaļa “Atgriešanās Latvijā”. Jā, šāda sadaļa tur patiešām eksistē, taču tur norādītās saites aizved tālāk uz citām informatīvajām lapām, kurās ar reemigrantiem ir tikai pakārtota saistība un tur atrodama  vien vispārīga informācija, kas iedzīvotajiem būtu noderīga arī tad, ja no Latvijas nekad neviens nebūtu emigrējis.  Piemēram, ieejot sadaļā “Uzņēmējdarbība” tā no “Atgriešanās Latvijā” itin veikli pārlec uz sadaļu “Dzīves situācijas”, kas vairāk noder cilvēkiem Latvijā, nekā diasporā, turklāt vēl varētu diskutēt par to, vai maz cilvēkiem Latvijā tā patiešām noder.

Pirmajā rīcības virzienā aprakstīta arī iecere paplašināt Nacionālā integrācijas centra funkcijas tā, lai tas kļūtu par palīgu arī reemigējušajiem. Šeit pat nav jāpiepūlas kaut ko īpaši meklēt, jo ziņojuma sagatavotāji paši pavisam atklāti atzīstas, citēju: “Īstenošanai nepieciešamo finansējuma pieprasījumu Sabiedrības Integrācijas Fonds iesniedza kā jauno politikas iniciatīvu gan 2015.gada, gan 2016.gada budžeta izstrādes gaitā, taču finansējums netika piešķirts.” Un ja netika, tad ko te vēl piebilst. Nav un viss.

Paraudzīsim, kāda izpildes situācija ir otrajā Rīcības virzienā Darba tirgus informācijas pieejamība. Te izklāstam ar reemigrācijas tēmu ir vēl mazāka saistība kā pirmajam virzienam. Piemēram, garš un skaidrojošs apraksts vēsta par EURES (Eiropas darba mobilitātes) portālu. Kā min Ziņojuma sagatavotāji, tas primāri esot domāts darba meklētājiem no Eiropas Savienības valstīm un iekavās norāda – tai skaitā arī Latvijas valsts piederīgajiem, proti tiem, kas dzīvo ārvalstīs. Tāpat arī Plāna izpildes ziņojumā kā viens no panākumiem ir minēts tas, ka Nodarbinātības valsts dienesta EURES konsultanti ik gadu piedalās starptautiskajos darba gadatirgos. To gan viņi darīja arī pirms tam, kad vēl pat nebija dzimusi ideja par Reemigrācijas plānu. Gan EURES portāls, gan konsultanti šīs funkcijas veic ne daudz, ne maz, bet jau vismaz gadus desmit. Turklāt EURES daudz veiksmīgāk darbojas tieši emigrācijas nevis reemigrācijas virzienā.

Atbalsts skolēniem, kas atgriežas un/vai iekļaujas Latvijas izglītības sistēmā, kā arī šo skolēnu vecākiem. Te, kā izpildes rezultāts, laikam būtu jāuzskaita, cik bērniem un cik vecākiem šis atbalsts reāli ir ticis sniegts, bet par to ne vārda. Un vai nebūtu tikai godīgi atzīmēt, ka atbalstīšana tomēr ir bijusi katras konkrētās skolas labā griba, attieksme un pretimnākšana, nevis valsts vienota sistēma un uzstādījums. Paldies tiem skolu direktoriem un skolotājām, kas pašaizliedzīgi un pēc savas iniciatīvas palīdzējuši un palīdz reemigrējušajiem bērniem iejusties jaunajā Latvijas skolas vidē, bet tam nu gan nav nekāda sakara ar Reemigrācijas plānu un šo noteikto sesto Virzienu.

Ieskatīsimies vēl vienā plāna punktā. Un tas pēc skaita ir astotais – Personu loka paplašināšana, kuriem iespējams pretendēt uz repatrianta statusu,  kas vispār neiztur nekādu kritiku.

Īsumā – likumprojekts par personu loka paplašināšanu ir izstrādāts, kā arī iesniegts Saeimā, bet nav atbalstīts un tāpēc šis loks, kuriem iespējams pretendēt uz repatriantu statusu, nav paplašināts.  Vai te ir vēl ko piebilst?

Šādi, protams, varētu iziet cauri arī pārējiem Izpildes ziņojuma punktiem un apakšpunktiem un tad būtu redzams vēl skaidrāk, cik daudz tad patiesībā ir paveikts, vai vispār kaut kas ir paveikts un kuriem no “izpildītajiem” virzieniem maz ir reāla saistība ar Reemigrācijas plānu kā tādu.

Taču ziņojums uz 28 lappusēm ir uzrakstīts un tajā ir sabāzts itin viss, ko tā sagatavotāji spējuši sagrābstīt par tēmu “emigranti”, pie kam, neatlaidīgi un pat ietiepīgie mēģinot pierādīt, ka viss, kas vien noticis saistībā ar diasporu, ir bijis Reemigrācijas plāna ietvaros.

Sākotnēji sagatavotais Reemigrācijas plāns ^[1]

Ministru kabineta Noteikumi Nr. 356; 30.jūlijs 2013.gads ^[2]

“Informatīvais ziņojums par reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna 2013.-2016.gadam izpildi” ^[3]. Pilns teksts ir atrodams Ekonomikas ministrijas interneta mājas lapā

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Sandra Bondarevska.

Karikatūras autors: Francis Slišāns