Ceturtdiena, 14. decembris, Adventa trešā svētdienaVarda dienas: Gaisma, Auseklis

Mēs veidojam vēsturi draugiem.lv

- 31.07.2017

titulbildeAizvadītās nedēļas nogalē, no 28. līdz 30. jūlijam, notika pirmais Eiropas latviešu kongress, kuru rīkoja Eiropas latviešu apvienība (ELA). Lai arī ideja par šādu kongresu dzima vēl iepriekšējā ELAs prezidija laikā, to īstenoja tagadējā vadība un tas notika pateicoties ELAs priekšsēdētāja Kristapa Graša mērķtiecībai un viņa vietnieces Elīnas Pinto neatlaidībai.

Pirmais Eiropas latviešu kongress sākās un noslēdzās Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet tā nozīmīgākā daļa notika uz prāmja Rīga-Stokholma-Rīga, kas simboliski iezīmēja gan latviešu bēgļu gaitas Otrā pasaules kara laikā, gan atgādināja par Baltijas miera kuģa kruīzu, kad latviešu, lietuviešu un igauņu trimdas jaunieši 1985. gadā “kaitināja” padomju robežsargus. Te gan uzreiz rodas jautājums, ja šis kongress simboliski atainoja trimdas ceļu, vai nākamais kongress būs veltīts šā gadsimta izceļotājiem un notiks Ryanair reisā Rīga-Dublina-Rīga? :)
Bet par visu pēc kārtas. Kā jau katrs kongress, arī šis sākās ar ierašanos un reģistrēšanos, kam sekoja atklāšanas uzrunas un divas paneļdiskusijas – “Latviešu valoda un identitāte” un “Piederība – vietēja vai globāla”. No šīs pirmās daļas atzīmēšanas vērta ir Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzruna, kurā tika norādīts uz “pašu organizēšanās” svarīgumu, diasporas likuma nepieciešamību un uzsvērta diasporas lielā nozīme. Uzrunājoša bija ELA priekšsēdētāja Kristapa Graša runa, pirmkārt jau tādēļ, ka viņš pats ir uzskatāms piemērs, ka latvietību, dzīvojot ārvalstīs, var uzturēt ne vienā vien paaudzē. Tieši Graša kunga runas visa kongresa laikā šo pasākumu padarīja ļoti iedvesmojošu. Savā pirmajā uzrunā ELAs priekšsēdētājs pastāstīja par kongresa tapšanas vēsturi un tā nepieciešamību, kā arī iepazīstināja ar šīs kopā sanākšanas virsuzdevumu – Latvijas simtgades ceļa karti, kurā tad tiks iezīmēti visi paveicamie darbi, kas būs kā dāvana Dzimtenes simtajā dzimšanas dienā.
Un vēl viena nozīmīga tēze no Kristapa Graša teiktā: ja vismaz viens no vecākiem konsekventi ar bērnu nerunās latviešu valodā, saiknes un valodas saglabāšanai nelīdzēs ne nedēļas nogales skoliņas, ne nometnes – latviskā identitāte būs zudusi. Pamatus ieliek vecāki un tieši viņu uzdevums ir iesēt bērnā interesi par latvisko.

Par valodu runāja arī Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis, norādot, ka latviešu valodas saglabāšana ir grūts uzdevums ne tikai diasporā, bet arī Latvijā, jo, diemžēl, mūsdienu globālajā pasaulē latviešu valoda nav primārā vajadzība.
Interesantus faktus par valodu un diasporu kopumā minēja Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore Inta Mieriņa. Tā, piemēram, visvairāk no Latvijas distancējas tā diasporas daļa, kas izceļoja krīzes laikā, no 2009. līdz 2011. gadam.
Visi runu un uzrunu teicēji uzsvēra, ka jāizbeidz dalījums “mēs” (Latvijā) un “viņi” (diasporā), jo ir tikai viena kategorija – mēs, Latvijas cilvēki, kas teorētiski, protams, izklausās ļoti labi. Tāpat visi minēja, ka vissvarīgākais ir darbs ar jauniešiem, jo tieši šī grupa ir diasporas nākotne.
Pēc šīm pacilājošām un iedvesmojošām runām 266 kongresa dalībnieki devās uz prāmi un uzsāka ceļu uz Stokholmu. Darbošanās uz prāmja sākās un noslēdzās ar Latvijas karoga godināšanu. Atstājot Rīgas ostu notika Latvijas simtgades karoga pacelšanas ceremonija, bet, atgriežoties   Rīgas ostā, dziesmai skanot, tika atritināts rekordliels trimdas jauniešu karogs.
Starp abiem šiem sirsnīgajiem notikumiem notika intensīvas darba sesijas. Kongresa dalībnieki varēja izvēlēties kādu no sev interesējošām tēmām – Kultūra, Pilsoniskā un politiskā līdzdalība, Vide un daba, Mediji un komunikācija, Sabiedrības veselība, Tiesiskums un valstskritika, Izglītība, Iesaiste tautsaimniecībā, Eksports un investīcijas, Latvijas tēla veidošana.
Kopumā atskatoties uz darba grupām, jāsaka, ka nozarēs, pie kurām ELA strādā jau ilgstoši, paneļdiskusijas bija konstruktīvas un lielā mērā arī iepriekš paredzamas. Kas attiecas uz no jauna pienākušajām tēmām, jāsaka, ka tā īsti tās neuzrunāja. Piemēram, vides darba grupa tā arī neatrada saikni ar diasporu. Tajā pašā laikā, lai arī kongresā daudz tika runāts par diasporas jauniešu piesaisti un izglītību, atsevišķa darba grupa šim svarīgajam jautājumam nebija.
Nedaudz pārsteidza arī “panelistu” izvēle, kas 95% bija cilvēki no Latvijas. Tādējādi, apzināti vai nē, izveidojās situācija – “mēs” un “viņi”. Ne tikai trimdas latviešu vidū, bet nu jau arī starp jaunās diasporas pārstāvjiem ir daudz zinošu un profesionālu cilvēku, kuri varēja būt starp “panelistiem” un dalīties savā pieredzē, tādējādi iedrošinot tos, kas ir sava ceļa sākumā. Šajās darba sesijās pārsvarā gadījumos tomēr “panelisti” – cilvēki no Latvijas – sēdēja priekšā, runāja savu runājamo, un diasporas pārstāvjiem, kas atradās zālē, iespēju izteikties nebija visai daudz.
Tomēr, lai kā arī bija organizēts darbs grupās, tajās visās tapa vairāk vai mazāk svarīgas atziņas, kas kā darba uzdevumi noslēgumā tika ierakstīti simtgades ceļa kartē.

Kongresa dalībnieki uz prāmja ne tikai strādāja, bet varēja baudīt arī latvisku kultūras programmu. Savukārt, esot Stokholmā, kongresa dalībnieki apmeklēja Meža kapu kompleksu un viesojās Stokholmas Universitātē, kur noklausījās interesantu stāstījumu par trimdas dzīvi cauri gadu desmitiem.
Kongresa izvērtējums un noslēgums atkal notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un tajā uzrunas teica vairākas prominentas personas, to skaitā Latvijas valsts prezidents Raimonds Vējonis, kas, protams, norādīja, ka diaspora ir sadzirdēta un valsts institūcijas vairāk vai mazāk produktīvi sadarbojas ar tautiešiem ārzemēs. Un visubeidzot – pirmais Eiropas laviešu kongress noslēdzās ar greznu balli.
Kopumā ņemot šīs trīs dienas bija ļoti produktīvas, iedvesmojošas un saturīgas. Pateicoties ELAs iniciatīvai, sajūta, ka esi lepns par latviešiem un Latviju, noteikti saglabāsies vēl ilgi, nu, vismaz līdz brīdim, kad Latviju pāršalks kāds kārtējais nepatīkamais skandāls, kā “oligarhu sarunas” vai tamlīdzīgi
Runājot par kongresu, nevar nepieminēt Latvijas un diasporas jauniešus, kas šajā pasākumā piedalījās kā brīvprātīgie palīgi. Vispirms jaunieši pabija nometnē Liepājā, kur uzzināja par brīvprātīgo darbu un piedalījās Strukturētā dialoga VI cikla atklāšanas konferencē, bet pēc tam trīs dienu garumā nodrošināja raitu kongresa norisi.
Nobeigumā vien piebildīšu, ka kongress izgaismoja arī kādu problēmu diasporā, proti, katram ārzemēs dzīvojošajam ir jāapzinās, ka diaspora ir gan kaimiņš, gan darba biedrs, un, kas ir pats svarīgākais, arī katrs pats. Piedalīties pirmajā Eiropas latviešu kongresā varēja ikviens, diemžēl šo iespēju izmantoja tikai retais, sevišķi no tādām valstīm, kas tiek uzskatītas par lielajām diasporas zemēm, kā Īrija, Anglija, Vācija. Un te vietā būtu kāds citāts no kongresa: “Ja neizlemsi tu, tavā vietā izlems citi”.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Laima Ozola.

FOTO: baltic-ireland.ie

SIF_logo31



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie