Mūsu interviju sērijas otrā dalībniece ir Inta Lāčplēse no ASV. Viņa ir dzimusi Latvijā, tad aizprecējusies uz Ameriku un teju pusi sava apzinīgā mūža nodzīvojusi viņpus okeānam. Inta strādā Mineapoles St Paulas latviešu skolā un dzīvo pavalstī, kur no maza strautiņa, kuram var pārkāpt pāri, sākas Misisipi – četurtā lielākā upe pasaulē.
Inta Lāčplēse. Amerikā nodzīvoti vairāk kā 20 gadi

Par to, kā nokļuvusi Amerikā, Inta stāsta:
“Savu nākamo vīru pirms daudziem gadiem es satiku Latvijā un viņš mani aicināja sev līdzi uz Ameriku. Līdz tam es par Ameriku vispār nebiju domājusi. Daudzi cilvēki sapņo tur nokļūt, cik tur jauki un tā, bet man – nē, man nebija tādas domas. Man ļoti patīk Eiropa.
Tātad, es tur ieprecējos. Aizbraucu kopā ar savu meitu. Smagākais bija tas, ka man visai drīz jau vajadzēja izdarīt izvēli un braukt atpakaļ, jo pēc diviem gadiem, kā mēs apprecējāmies, mans vīrs saslima ar smagu slimību, ar vēzi, un nomira. Tajā laikā es nezināju ne angļu valodu, nekā. Bija grūti. Laikam vajadzēja toreiz paņemt meitu un braukt atpakaļ. Tagad es tā domāju. Bet toreiz es domāju, varbūt ir labāk palikt. Lai viņa tur mācās, iemācās kārtīgi valodu un, ko var zināt, varbūt dzīvē pavēršas kaut kas labāks.
Mana meita labi runā latviski, pārsvarā, protams, ar mani. Mana vecākā mazmeitiņa, kurai latviešu valodu iemācīju es pati, prot lasīt, rakstīt un viņa ar mani ir bijusi Latvijā jau sešas reizes. Meitai Lienei tagad ir 35 gadi, bet toreiz, kad aizbraucām, bija 14. Pa šo laiku Latvijā viņa ir bijusi divas reizes. Uz latviešu skolu bērnus pārmīšus vadā gan viņa, gan es.
Manam mazdēlam Džošua ir 11 gadi, viņš zina, ko es runāju, arī prot lasīt, tiesa reizēm nesaprot, ko īsti. Bet viņš lasa, jo latviešu valodu salīdzinot ar angļu valodu ir daudz vieglāk lasīt. Bērni dzied, zina miega dziesmiņas, piedalās svētkos, arī tautību festivālos, kas ir apbrīnojams pasākums mūsu pilsētā, ļoti krāšņi svētki, kuros piedalās visi, kas dzied un dejo, protams, arī latvieši gan lielie, gan mazie.”
Inta ir lepna par savu latviešu skoliņu un labprāt par to stāsta:
“Mums ir tautas deju kopa “Pērkonītis”. Gan lielais “Pērkonītis” pieaugušajiem, gan mazais, kurā dejo bērni. Un mums nav tā, ka dejo tikai tie labākie vai tie, kas grib, mums dejo pilnīgi visa skola, sākot no piecu gadu vecuma līdz piecpadsmit, kamēr viņi skolu beidz. Liels vai mazs, bet visi bērni dejo. Un korī mums arī dzied pilnīgi visi. Varbūt kāds nevar kādu vārdu izrunāt, bet viņš tur stāv un kaut vai klausās. Un ar to mūsu skola ir izcila. Man ir ļoti laimējies, ka strādāju kopā ar apbrīnojamiem kolēģiem. Mūsu skolas pārzine Indra Havarsone, kas arī ir no Latvijas, ir vienkārši apbrīnojama.
Manā klasē ir divas meitenes, kurām mammas ir beigušas šo latviešu skolu un tā jau ir trešā paaudze Amerikā.
Skolēnu skaits mums katru gadu mainās. Nezinu, cik īsti mums būs bērnu šinī mācību gadā, bet pagājušajā bija 46. Vidēji ir apmēram līdz piecdesmit. Mums patreiz ir ļoti daudz tieši mazo bērniņu, kuri iet bērndārza klasēs. Mums jau vispār ir lielas ģimenes, mums nav tikai tā pa vienam bērniņam. Kad ir viens, tad skaties – jau pēc laika ir nākamais, brālītis vai māsiņa.
Skoliņā mācās bērni ne tikai no Minesotas. Manā klasē ir meitene, kuras māja ir apmēram trīs stundu braucienā no skolas. Viņa nevar atbraukāt katru sestdienu, bet nu, tad es rakstu viņai e-pastus un mamma ļoti cītīgi strādā ar viņu mājās. Kā mammīte saka: viņa ar to meiteni strādā katru dienu.
Vecāki jau grib, lai mēs bērniem valodu iemācam, satiekot viņus vienu reizi nedēļā no 9:00 līdz 13:00, bet tas nav iespējams. Mēs varam ievirzīt, ierādīt, uzmundrināt, uzlielīt, bet īstenībā tas lielais darbs ir jādara vecākiem katru dienu mājās.
Es tev tūlīt vēl kaut ko izstāstīšu – mūsu skola ir īpaša zini ar ko? Bērni saka: “Man nepatīk dažreiz iet uz amerikāņu skolu, bet man ļoti patīk nākt uz latviešu skolu.” Tas tāpēc, ka, pirmkārt, te viņiem ir draugi. Rīts mums sākas ar rotaļām. Visa skola sadodās rokās, spēlē visādas spēles 15 minūtes. Ja kāds atnāk pusaizmidzis, tad rotaļu laikā jau ir pamodies un gatavs darboties. Bērniem patīk, ka viņiem pie mums ir brīvāka atmosfēra, ka viņi var uzdot skolotājiem jautājumus, nebaidoties no kaut kādas atbildes. Vecākajās klasēs viņi jau apzinās, ka ir tāda vieta Latvija. Manā klasē visi bērni ir bijuši Latvijā. Man būs tagad septītā klase. Viņiem ir 11 gadiņi. Šogad, piemēram, Ansis ar savu mammu un māsu bija 3×3 nometnē Salacgrīvā. Indras abas meitas – gan Millija, gan Kaitija brauc pie savas vecmāmiņas uz Saulkrastiem katru vasaru. Kaiva Pelēce arī bija Latvijā. Viņas brālis brauca ar grupu “Sveika, Latvija!” un Kaiva ar mammu brauca līdzi un palika Rīgā vēl veselu mēnesi. Tas ir svarīgi. Ja viņi ir bijuši Latvijā, tad redz to latviešu pasauli pilnīgi savādākām acīm.
Man jāsaka, ka no Minesotas, kur esmu, arī Amerikas nometnei 3×3 ir milzīgs atbalsts. Piemēram, Elga Pone no folkloras grupas “Teiksma”. Viņa ir ļoti zinoša un tāpat arī Maija Zaeska. Garezers ir divpadsmit stundu braucienā no Mineapoles. Katskiļi (otra 3×3 nometnes vieta Amerikā, red.piezīme) ir varbūt nedaudz tuvāk, bet vienalga tālu. Rotu darinātāji un maizes cepēji, viņi brauc kādās trijās mašīnās. Garezera 3×3 vadītāja Maija ir no Minesotas. Viņa bija mūsu skolotāja arī, bet tagad skoliņā nestrādā. Tagad viņa jau ir pensijā.”

Inta Lāčplēse Īrijā piedalījās skolotāju seminārā, kas tika organizēts projekta “Uzmanību! Pusaudži” ietvaros. Šī ir viņas pirmā ciemošanās Zaļajā salā, tāpēc lūdzu pastāstīt, kādi ir viņas iespaidi par Īriju.
“Šurp braucu pa nakti. Daudz neredzēju, bet jauki bija, ka Imants (Imants Miezis, red.piezīme) mani sagaidīja lidostā ar zīmi INTA. Viss notika ātri. Ātri padzērām tēju un laižam. Uz kurieni? Es biju domājusi, ka būs Miežu māja un mēs tur saldi gulēsim, bet nē, izrādās – mašīnā iekšā un tad vēl kaut kur mašīnai aizmugurē vagoniņš un prom. Pa ceļam vēl apstājāmies. Jāiedzer kafija. Arī es četros no rīta dzēru kafiju, lai būtu uz strīpas. Sešos, jau gaismiņā, ielīgojām te – Kāslbārā (Castlebar). Ļoti interesanti! No Īrijas šajā ceļā neredzēju pilnīgi neko. Vienīgais, ko jutu – ceļi ir ļoti līdzeni un braukšana bija ļoti mierīga. Bija maz mašīnu un es Imantam teicu – es pirmo reizi mūžā sēžu kā pasažiere tajā vietā, kur parasti sēž autovadītājs. Amerikā un Latvijā cilvēki brauc normāli, te viss ir ačgārni. Es šodien gāju te arī pāri ielām un galīgi nesaprotu, uz kuru pusi man jāskatās.
Bet dzīvošana te ir vienkārši burvīga. Un jums ir tik daudz latviešu skolu, tik daudz kultūras centru. Redzu, ka kopumā latviešu kopiena šeit ir ļoti stipra.”
Tāds ir Intas Lāčplēses stāsts un paldies viņai par to. Nākošais – jau pēc dažām dienām.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Sandra Bondarevska.

FOTO: baltic-ireland.ie