Sestdiena, 23. septembris, Varda dienas: Vanda, Veneranda, Venija

Interviju sērija. Latvieši dažādās pasaules malās par latviskuma saglabāšanu diasporā draugiem.lv

- 01.09.2017

IMG_4142Gita Krastiņa. 1.daļa. Vispirms mācījos pati
Lai gan Eiropas valstīs atšķirībā no citiem kontinentiem vienmēr ir dzīvojis vislielākais skaits latviešu, šobrīd tā asociējas tieši ar jaunajiem, pēdējā viļņa emigrantiem. Luksemburga ir valsts, kurā latviešu diaspora un līdz ar to arī biedrība ir viena no visjaunākajām latviešu kopībām ārpus Latvijas.

Tā dibināta 2008.gadā un pie tās darbojas koris „Meluzīna”, folkloras kopas “Dzērves” pieaugušo un bērnu grupa, kā arī latviešu nedēļas nogales skoliņa ar nosaukumu “Strops”.
Latviešu kopiena Luksemburgā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, nav liela un pārsvarā te mīt cilvēki, kas nodarbināti Eiropas iestādēs. Taču Luksemburgas latvieši ir aktīvi un, kas ir ļoti svarīgi – nebaidās no izaicinājumiem un jaunu iniciatīvu īstenošanas latvietības saglabāšanā. Viens no tiem – vasaras vidusskola jeb jauniešu vasaras nometne “KaLVe”, kas tiek īstenota Eiropas latviešu apvienības paspārnē un kuras norisi finansiāli atbalsta Sabiedrības Integrācijas fonds. Turklāt Luksemburgā tāpat kā Briselē bērni var apmeklēt arī Eiropas vidusskolu.
Mana sarunu biedrene šoreiz ir Eiropas vidusskolas un sestdienas skoliņas “Strops” latviešu valodas skolotāja Gita Krastiņa, kas Luksemburgā dzīvo jau 12 gadus.

Gita Krastiņa: Luksemburgā ir luksemburdziešu valoda
Uz Luksemburgu Gita devās gandrīz tūlīt pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai . Gitas vīrs toreiz veiksmīgi izturēja konkursu un tagad strādā Eropas Parlamentā par Latviešu tulkotāju nodaļas vadītāju.
Par saviem pirmajiem gadiem Luksemburgā Gita stāsta:
“Sakumā, trīs gadus es strādāju pie Eiropas parlamenta Brīvā laika pavadīšanas bibliotēkā, kur biju kā brīvpratīgais. Šajā bibliotēkā ir grāmatas visās Eiropas valodās. Tur ir gan daiļliteratūra, gan ceļojumu apraksti, gan sevis pilnveidošanas un bērnu grāmatas. Man bija jāpieņem klienti, jāparāda, kur grāmatas atrast. Kad tās nesa atpakaļ, man tās bija jāpieņem un jāsakārto plauktos. Bibliotēkā bija grāmatas arī latviešu valodā.
Paralēli, no 2008.gada, ja bija nepieciešams, es aizvietoju arī pastāvīgo latviešu valodas skolotāju Eiropas skolā. Tur katru dienu vienu stundu bērni mācās latviešu valodu. Tā ir sistēmiska mācīšanās, nevis neformāla. Katru dienu stundas notiek pēc noteiktas programmas, ar visiem eksāmeniem un testiem. Viss kā pienākas. Un beidzot vidusskolu skolēniem ir jāliek tieši tāds pats eksāmens kā Latvijā.
Kopā tur mācās ap 40 bērnu. Līdzko skolā ir noteikts bērnu skaits, šķiet, tie bija četrdesmit pieci, tā var taisīt attiecīgās valodas plūsmu. Piemēram, latviešu plūsmu un tad tas nozīmē, ka visus pārējos priekšmetus (vēsturi, ģeografiju, matemātiku uc) bērni arī mācās latviešu valodā. Mums pagaidām nav tik daudz bērnu, lai šādu plūsmu veidotu, bet, piemēram, poļiem ir,” stāsta Gita Krastiņa un turpina:
“Luksemburā latviešu kopiena nav liela, kopā ar visām ģimenēm ir apmēram 400 cilvēku. Valsts jau pati par sevi nav liela, kopējais iedzīvotaju skaits Luksemburgā ir ap pusmiljonu un Luksemburgas pilsētā dzīvo drusku vairāk par 100 000 iedzīvotājiem. Valsts ir maza, tās teritorija ir 50km x 90km un latvieši viens otru vairāk vai mazāk te cits caur citu pazīst.
Interesanti ir tas, ka Luksemburgā ir luksemburdziešu valoda, kuru viņi lieto ikdienā un dusmojas, ja to sauc par vācu valodas dialektu. Jau no mazotnes, praktiski visos bērnudārzos nodarbības notiek luksemburdziski, un, tikai sākot iet skolā, bērni sāk mācīties vācu valodu. Atbraucot šurp bija tik savādi, ka cilvēki nerunā nevienā man zināmajā valodā. Manas trīs valodas: latviešu, krievu un angļu te nav vajadzīgas, te nepieciešamas luksemburdziešu, vācu un franču valodas. Un tad šo divpadsmit gadu laikā man vajadzēja tās iemācīties.
Skoliņā “Strops” zināja, ka es reizēm mācu Eiropas skolā un, kad nedēļas nogales skoliņa paplašinājās, tad mani uzaicināja tur mācīt latviešu valodu. Pēc profesijas esmu bērnu ārste, bet Latvijā es piecpadsmit gadus strādāju par pasniedzēju Medicīnas skolā, vēlāk biju žurnāla “Sveiks un Vesels” galvenā redaktore, strādāju arī kā žurnāliste. Tā nu manas pieredzes veiksmīgi savijās kopā. Tagad skoliņā man noder gan pedagoga pieredze, gan valodas pieredze. Un te nu ir rezultāts – esmu latviešu valodas skolotāja,” Gita smejas.

Intervijas turpinājums rītdien.

Intervija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Sandra Bondarevska.

FOTO: baltic-ireland.ie

SIF_logo31



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie