Piektdiena, 24. novembris, Varda dienas: Velta, Velda

Interviju sērija. Latvieši dažādās pasaules malās par latviskuma saglabāšanu diasporā draugiem.lv

- 02.09.2017

IMG_4168Gita Krastiņa. 2.daļa. Ar latviešu valodu mums ir līdzīga situācija kā citur
Runājot par bērniem un viņu latviešu valodu Luksemburgā, skolotāja Gita Krastiņa ir pārliecināta, ka situācija ir ļoti līdzīga kā citur diasporā. Arī te bērni lielāko daļu laika pavada ārpus mājas, pie kam ļoti daudzas ģimenes ir divvalodīgas, kur viens no vecākiem nāk no Latvijas, bet otrs no citas valsts. Pie kam Gita domā, ka Luksemburgā šī divvalodība ģimenēs ir vēl izteiktāka kā citur, teiksim, Vācijā vai Francijā.

Gita Krastiņa: Valodas līmenis bērniem ir ļoti dažāds
“Šeit divvalodība var būt: latviešu – vācu; latviešu – franču, latviešu – luksemburdziešu vai arī latviešu – grieķu, vai arī jebkura cita. Te valodu daudzveidība ir ļoti liela un dažreiz ir tā, ka tēvs runā vienā valodā, māte – otrā, skolā bērns mācās trešajā valodā un kopējā mājas valoda ir vēl ceturtā. Tad nu latviešu valodu bērns varbūt dzird tikai no paša rīta vai vēlu vakarā, kad jau ir noguris un arī vecāki steidzas nokārtot visas lietas. Pie šāda dienas režīma vecākiem ir ļoti liela loma, tam, vai viņiem ir šis spēks ar bērnu runāt tikai latviski?
Cik vien tagad esmu braukājusi uz skolotāju kursiem un runājusi ar citiem, tad arī pie mums ir tāpat, līmenis ir ļoti dažāds. Ir bērni, kas labi runā un arī raksta, ir kas saprot, un ir bērni, kas vispār nerunā latviski. Un, protams, tas ir atkarīgs tikai no vecākiem. Ja vecākiem šķiet būtiskāk mācīties un mācīt bērnu kādā svešvalodā, tad saprotams, ka viņam latviešu valodas nebūs. Visur šī situācija ir līdzīga, pat ļoti līdzīga. Protams, mums ir labākas iespējas, kaut vai tas, ka mums ir Eiropas skola. Pie mums, nedēļas nogales skoliņā, no turienes nāk daudzi bērni un viņu līmenis no citiem ļoti atšķiras. Ir starpība: mācīties katru dienu, sistemātiski, turklāt, ja katru dienu ir jāpilda arī mājasdarbs. Bērns stundu dzird latviešu valodu gan dienā, gan vakarā un viņš ir spiests arī papildus vēl vismaz 30 minūtes domāt latviski, jo viņam ir jāpārslēdzas. Tātad noapaļojot – vismaz divas stundas dienā viņš domā latviski,” lēš Gita.
Par skoliņu “Strops” viņa stāsta: “Nedēļas nogales skola ir vairāk neformāla. Taču pluss ir tas, ka pie mums bieži brauc ciemiņi no Latvijas. Tie ir teātri, arī Inese Zandere pie mums bija, leļļu teātris, folkloras kopa “Mazās Dzērves” sniedz koncertus. Sestdienas skolā bērni tomēr iegūst kaut ko citu, lai arī šī izglītība nav tik sistēmiska kā Eiropas skolā. Reizēm kāds izlaiž nodarbības, mums arī nodarbības nenotiek katru sestdienu, bet notiek katru otro sestdienu.”
Gita Krastiņa: Man viens bērns jautāja – Kas ir Āris?
“Ja es salīdzinu pirmos gadus, kad nāca bērni, kas bija dzimuši Latvijā un bija tur gājuši bērnudārzā vai pat sākuši iet latviešu skolā, tad, protams, viņiem ir pavisam cits vārdu krājums, viņi arī zināja vairāk par Rīgu, par citām pilsētām, zināja Latvijas upju nosaukumus un tamlīdzīgi. Tagad tas viss ir jāmāca. Tagad bērni pat nezina latviešu vārdus. Ivars, Gunārs, Edīte. Viņi jautā, ko šie vārdi nozīmē? Man viens bērns jautāja – Kas ir Āris? Tad man bija jāskaidro, ka tas ir zēna vārds. Arī tā mēdz būt. Un tad mēs ņēmām kalendāru un skatījāmies, kādi ir latviešu vārdi. Pēc tam ņēmām karti un ar pirkstu braucām līdzi, kā tek Daugava, Gauja, kur tās ietek, skatāmies bildes, kādi ir upju krasti, kurām pilsētām tās tek cauri. Agrāk daudzas šis lietas bija pašas par sevi saprotams un neviens to īpaši nemācīja, tagad ir citādi. Turklāt šie bērni vēl ir jāieinteresē. Bērni, protams, braukā uz Latviju pie vecvecākiem, taču, ja salīdzina ar pirmajiem gadiem, tad man ir tāds iespaids, ka braukā arvien mazāk. Es to novēroju arī tad, kad auga mans dēls. Tikko mēs sākām dzīvot Luksemburgā, viņš gribēja braukt uz Latviju, lai satiktos ar draugiem, vēlāk ar katru gadu šīs saites palika vājākas. Ne visiem arī vairs ir vectētiņi un vecmāmiņas, tā paaudze pamazām aiziet.”

Gita Krastiņa: Pēc desmit gadu vecuma bērni vairs negrib nākt uz latviešu skolu
“Protams, mums ir problēma, ka pēc desmit gadiem bērni vairs negrib nākt uz latviešu skolu. Ja nu bērnus pavisam nevar ieinteresēt ar valodu, tad tos uzsvarus var likt uz citām lietām nevis uz “Tūdaliņ tāgadiņ” vai kokles spēlēšanu, kas maziem bērniem darbojas ļoti labi, bet pusaudžiem vairs ne. Tur jāpieiet radošāk un jādomā citas interesantas lietas. Tas varbūt varētu būt sports, vai tas, ka Latvijā ir viens no visātrākajiem internetiem pasaulē.
Viena no iespējām ir šī vasaras nometne “KaLVe”, kur sabrauc bērni sākot no 12 gadu vecuma. Tagad pēc semināra Kāslbārā mēs arī domājam, ka skoliņā mēs pusaudžu nodarbības varētu rīkot citā dienā, nevis kopā ar mazajiem. Mēs varētu pieaicināt arī kādu vīrieša cilvēku, kas varētu darboties ar interneta meklēšanas rīkiem. Viņš varētu parādīt, kā darbojas un ko var atrast ar Google palīdzību, ka datoru var izmantot arī citādi, ne tikai spēlīšu spēlēšanai. Šobrīd es esmu jau uzrakstījusi priekšlikumus, kā mēs varētu veidot trīs nodarbības pusaudžiem un to izsludināt, lai vecāki varētu redzēt, kas tur būs un ko mēs mācīsim. Tad arī mēs redzēsim, cik liela ir interese.”
Gita Krastiņa: Gan saturiski, gan emocionāli bagātāks
“Atceroties Īriju, tā bija brīnišķīga. Līdz atpakaļ lidojumam man bija viena brīva diena un es apskatīju Galveju. Man ļoti noveicās ar laiku, bija brīnišķīga diena. Varēju izstaigāt apkārtni, varēju aiziet līdz molam, varēju nobaudīt tikko jūrā nozvejotas zivis un, protams, mocīties, lai saprastu uzrakstus, jo lielais vairums bija tikai īru valodā. Un tad gan nācās lauzīt galvu, vai tā ir īstā vieta, kurp man jāiet jeb arī tas ir pavisam kas cits. Bija tāds viens mirklis, kad pēkšņi uzraksti abās valodās izbeidzās un palika tikai īriskie.
Un vēl man patika cilvēku atsaucība. Piemēram, šads gadījums: pirku biļeti uz Dublinu un man bija jāaptver, kā darbojas biļešu pirkšanas automāts un tad viens jauns cilvēks man nāca talkā, un, lai gan pēc tam tīri veiksmīgi tiku galā pati, jaunais cilvēks tomēr negāja projām un gaidīja, ja nu man tomēr būs vajadzīga viņa palīdzība. Tas bija ļoti jauki, tieši šī cilvēku izpalīdzība.
Runājot par kursiem, šis bija lielisks impulss svaigām idejām un tam, kā tās likt lietā, apaudzēt ar materiālu, padarīt ietilpīgas un iedot vairāk informācijas. Un, protams, pasniegšanas metodes… Paldies Vinetai un Lienei, jo metožu demonstrēšana vienmēr ir kā laba teātra izrāde, pēc kuras tu aizej mājās gan saturiski, gan emocionāli bagātāks.”

Intervija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Sandra Bondarevska.

FOTO: baltic-ireland.ie

SIF_logo31



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie