Visai bieži, redzot kārtējo nejēdzību Latvijā, dusmās izkliedzam neapdomātus vārdus – “ienīstu šo valsti”; “otras tik sulbas valsts uz pasaules vairs nav”; “labi, ka esmu no turienes projām” un līdzīgus. Katram no mums ir gadījies ko tādu dzirdēt, lasīt komentāros un, nav ko slēpt, – arī pašam sacīt.

Apkopojot šādu attieksmi, protams, ir viegli vispārināt un paziņot, ka lielais vairums latviešu ārzemēs nīst savu valsti. Bet vai tā patiešām ir? Vai vispārinājumi bieži vien nekalpo par pamatu aplamas kopainas veidošanai? Vai dažu savtīgu politiķu, tautai nepatīkamu Saeimas lēmumu un atsevišķu ierēdņu birokrātiskās un neloģiskās uzvedības dēļ izprovocētās dusmas būtu jāattiecina uz pilnīgi visām dzīves jomām un situācijām Latvijā? Vai cilvēks, kas saskāries ar nejēdzībām valsts iestādēs, automātiski pārstās mīlēt savus Latvijā dzīvojošos draugus un tuviniekus; vai viņā augs riebums pret latviešu tradīcijām, ēdienu, teātri, literatūru un Dziesmu svētkiem; vai viņš šķobīs degunu un pārstās priecāties par Latvijas dabu, sniegu ziemā un peldēm jūrā vasarā; vai Vecrīga mums tāpēc vairs nebūs visromantiskākā un skaistākā galvaspilsētas daļa?

Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl, jo pati Latvija, tāpat kā mūsu attieksme pret visu tās daudzveidīgo izpaušanos, var būt ļoti dažāda. Blakus šim rakstam ir desmit jautājumi.
Ieskatieties tajos un atzīmējiet savu atbildi vai pat vairākas, ja jums patīk ne tikai viena lieta vien.
Šī aptauja ilgs līdz septembra beigām, tad to slēgsim un raudzīsim: ko, kāpēc un vai mēs vispār mīlam jeb nemīlam Latviju?

FOTO: baltic-ireland.ie