Pirmdiena, 20. novembris, Varda dienas: Anda, Andīna

Zane Sutra: Katram mums ir savs brīnišķīgs ceļš, kas ir ierakstīts debesīs draugiem.lv

- 17.10.2017

img_1301Aizvadītajā nedēļā Dublinā noslēdzās latviešu mākslinieces Zanes Sutras personālizstāde “I’m just standing here”. Tās atklāšanā modes dizainere un māksliniece Helen Steele sacīja, ka Zane ir viena no talantīgākajām un savdabīgākajām gleznotājām Īrijā. Lai iepazītu mākslinieci tuvāk, lūdzu viņu atbildēt uz dažiem jautājumiem.

I.M.: Kāds bija Tavs ceļš uz Īriju – kad atbrauci, kāds bija ierašanās mērķis?
Z.S.: Pārcēlos uz Īriju ļoti personisku apstākļu dēļ. Ne tāpēc, ka Rīgā būtu bijusi bez naudas vai laimes, nepavisam ne uz to pusi. Salīdzinot ar citiem, mums klājās ļoti labi. Man bija labs darbs Augsburgas Institūtā, kas bija konfesionāli luteriska teoloģijas mācību iestāde un baznīca. Mēs nodibinājām brīnišķīgo “skandalozo” avīzi Latvijas Luterānis, kā ari izdevām luteriskās teoloģijas grāmatas. Es veidoju grāmatu dizainus, ilustrācijas, apstrādāju fotogrāfijas, maketēju avīzi. Neatkārtojama, fantastiska atmosfēra, gudri, ticīgi un uzticīgi darba biedri, kas visi bija mani draugi. Un ir vēl tagad! Kad aizbraucu uz Īriju, man ļoti pietrūka šo cilvēku.

I.M.: Lūdzu, pastāsti par savu ģimeni. Cik liela loma tuviniekiem ir Tavā radošajā dzīvē?
Z.S.: Skatos uz kuplajām īru ģimenēm, un man manējā šķiet ļoti neliela. Toties vislabākā. Esmu pārliecināta, ka visi tie, kas no mums ir jau aizgājuši, tik un tā ir mūsu ģimene. Viņi ir kā magnēti debesīs. Viņiem ir un vienmēr būs īpaša loma un ietekme tajā, ko es domāju un daru.
Man ir fantastiski bērni, kas vienmēr un visur viens otru un mani atbalsta un iedvesmo. Es ļoti daudz no viņiem mācos, – to kā būt pozitīvai, tolerantai, smaidošai, laimīgai pat tad, kad tāda neesmu. To, kā uztvert pasauli un dzivi vienkārši, bet ar vērienu. To, kā ignorēt niekus un ļaunumu un palikt uzticīgai savai sirdij. Vai arī, piemēram, ārā gāž lietus un viņi to redz tā: ek, tas tak tikai ūdens. Vai, kad runājam par naudu, viņi domā: ko niekus, tas jau tikai papīrs.
Pati biju ģimenē vienīgais bērns. Ļoti mīļots un lutināts. Bieži mani pieskatīja Annastante, kura strādāja operā. Tiku redzējusi visas operas un baleta izrādes. Zināju tās no galvas. Tikai tagad saprotu, cik ļoti priviliģēta biju. Tas man atvēra durvis uz mūzikas un mākslas brīnumu pasauli. Dzīvoju vienmēr vismaz divās pasaulēs. Vēl noteikti ir jāpiemin mana radniecība ar gleznotāju Jūliju Federu (1838 – 1909). Iespējams, ka mana vajadzība gleznot ir nākusi tieši no viņa.

I.M.: Cik sen Tu glezno? Kas bija tas, kas pamudināja to sākt darīt un ko Tev tas nozīmē šodien?
Z.S.: Zīmēju, kopš sevi atceros. Kad mammai bija apnikušas piezīmes manā dienasgrāmatā par to, ka stundu laika zīmēju un neklausos, viņa mani iekārtoja Rozentāļos (Jaņa Rozentāla mākslas skolā – red.). Tā bija paradīze – tur skolotāji to vien gribēja, lai es zīmēju, ha. Piecus gadus vēlāk es sabuntojos (tiku vajāta mana apģērba dēļ) un pati uz savu galvu iestājos Lietišķajos (Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā – red.). Tā bija vēl lielāka paradīze, jo tur mums nelika nēsāt formas.
Padomju laikos jau īstenībā visiem bija ļoti radoša fantāzija, jo vienmēr taču vajadzēja runāt un izteikties caur puķēm un starp rindām. Pec Lietišķajiem tiku Akadēmijā (Latvijas Mākslas akadēmijā – red.), bet nepabeidzu. Tā vietā aprecējos un mums piedzima daudz brīnišķīgu bērnu. Atsāku gleznot tikai nesen, 25 gadus vēlāk. Dabūju bakalaura grādu Veksfordas mākslas koledžā, kuru pabeidzu pagājšgad.

I.M.: Vai Tev ir kāds īpašs iedvesmas avots vai “mūza”, ja tā var teikt?
Z.S.: Par mūzām nezinu. Gleznošana man ir tāda vieta, kur nekas cits neeksistē. Pateicoties vienai no manam meitām, Teodorai, mana pēdējo gleznu tēma ir saistīta ar Īrijas modes pasauli. Tā kā viņa ir labi pazīstama modele, viņas profesionālie kolēģi ir kļuvuši arī mani draugi. Esmu laimīga, ka drīkstu kolažēt viņu idejas un darbus savos darbos. Teodora ir mans izejmateriāls. Pagaidām viņi visi sola, ka mani tiesā nekad nesūdzēšot. Dizaineri, stilisti, fotogrāfi faktiski ir kļuvuši par manu darbu līdzautoriem. Viens no mūsdienu mākslas fenomeniem ir tāds, ka tradīcijas, pieņēmumi, robežas un jēga ir brīnišķīgā veidā sajaukušies – tā, ka viss ir saistīts ar visu. Un tur nav nekārtības un haosa. Mana galva ir pilna dažnedažādu fragmentu, un es tos savienoju. Tas ir fantastiski! Kāds bija jautājums..? Mūza, jā, tomēr ir -Teodora, ar visu savu fashion world.

I.M.: Vai, dzīvojot Īrijā, uzturi ciešas saiknes ar Latviju, ar latviešu kopienu šeit? Cik liela vieta Tavā pašreizējā dzīvē ir latviešu valodai, kultūrai, tradīcijām? Un kā latviskais sadzīvo ar īrisko?
Z.S.: Nekad netiku pieļāvusi domu, ka mēs ģimenē varētu pāriet uz angļu valodu. Jau no paša sākuma, kad bērniem nācās pierast pie valodas skolā, būtu bijis simtreiz vieglāk, ja mājās mēs visi pārietu uz angļu valodu. Tā vietā mamma ar likumu bija mājās aizliegusi sarunāties angliski. Bērni to labi atceras, bet nekad ar pārmetumiem. Viņi apzinās, cik mazītiņa tauta mēs esam un cik neticami ir tas, ka vēl pastāvam. Tā bija viena no manām mission impossible. Kad visi esam kopā, runājam, raudam un smejamies latviski. Sūtu viņiem youtube video no koncertiem un Dziesmu svētkiem, Mārtiņa Brauna un Renāra Kaupera, Atāla, Sīmaņa, Akurāteres un Dimitera … tie mums tuvi līdz pat asarām. Ēšanas ziņā gan no latviešu tradīcijām turamies tālāk. Mana vecākā meita Karlīna ir vegāne un mēs pārējie mēģinām turēties viņai līdzi. Teodoras draugam Džeimsam pieder Punnet veikali, kas tirgo vienus no veselīgākajiem piedāvājumiem Dublinā.
Reiz kāds somu profesors izteicās, ka latviešu valodas sarežģītību viņš varot salīdzināt vienīgi ar senebreju valodu. Tagad, atbildot uz taviem jautājumiem, es pieļauju, ka varētu labāk un interesantāk izteikties angliski. Vismaz, runājot par mākslu.

I.M.: Kādas ir Tavas domas par to, kam būtu jāmainās Latvijā vai varbūt pasaulē, lai latvieši atgrieztos Tēvzemē? Un vai tas vispār, Tavuprāt, ir svarīgi, lai viņi tur atgrieztos?
Z.S.: Domāju, ka nekas nekur nekad nemainīsies tikai tāpēc, ka 300 tūkstošu (nezinu precīzi) cilvēku grupiņa ir saskumusi pēc mājām. Šai grupiņai tad vajag jaunu Lāčplēsi, kas izdomā pareizo domu. Vai tādu kā Saules pilsētas ideju. Taču baidos, ka grupiņas raksturs 20 gados ir mainījies. Mēs vairs neatbilstam raksturojumam, kādu LV prese un cilvēki radīja par mums, emigrantiem, sākumā.
Domāju, ka mājās atgriezīsies tikai daži. Tāpat kā ir atgriezušies tikai ļoti nedaudzi no Amerikas vai Kanādas, kuru profesionālā karjera, pārceļoties uz Latviju, paredz izaugsmi, nevis degradāciju. Pati par sevi es domāju, ka nekad nesaki nekad. Man Rīgā ir mamma un tetis un Žuks (mammas māsa) un brālis Igo Japiņš ar savu brīnišķīgo gimeni, kurus es ļoti mīlu. Rīgā ir manu tuvinieku kapi, kā arī mana draudze un mācītāji. Viņi ir tik labi, – ik svētdienu man atsūta e-pastā sprediķi. Tā ir ļoti svarīga maize. Es to saucu par savu room service.
Kad pavasarī biju Rīgā, mēģināju sakontaktēt galerijas, lai tur izstādītos. Neizdevās.
Katram mums ir savs brīnišķīgs ceļš, kas ir ierakstīts debesīs. Kādreiz ir tikai drusku jāuzgaida. It īpaši, krustojumos, kur mums ir izvēle – pa labi vai pa kreisi, vai vispār nav tālāk jāiet. Šeit mums nekur nav paliekama vieta. Pie tam, mammas jau ir kā Mozus, kas ved savus bērnus uz apsolīto zemi, pašas tajā nekad neieejot. Ir labi, ja to zina.

I.M.: Vai Tu un Tavi bērni esat domājuši par atgriešanos Latvijā, vai varbūt domājat un plānojat to? Kas varētu būt tas, kas pamudinātu atgriezties?

Z.S.:
Neesam domājuši un reālu atgriešanos apsprieduši neesam. Tikai pa jokam. Ar mani tas ir citādi, es pēc Latvijas ilgojos citādāk. Pieļauju iespēju, ka reiz atgriežos. Taču divreiz jau vienā upē neiekāpsi. Tā ir pavisam cita Rīga tagad. Kuru ļoti mīlu tā kā tā. Maniem bērniem šeit ir labi darbi, karjeras un katram ir savs dzīves partneris, nelatvietis. Dēlam Timam Robertam tikko piedzimis dēliņš. Mans visupirmais mazdēliņš! Kurš viņam lasīs priekšā Ziedu pasakas un dziedās Velc pelīte saldu miegu, ja es aizbraukšu? Latvija ir tikai 3 stundu attālumā. Pie tam, ja es iztēlojos dienu, kad visi 250000 emigranti pēkšņi ielidos Rīgas lidostā, tā būtu briesmīga katastrofa. Tādai Latvija šodien nav gatava.

I.M.: Mēdz teikt, ka mākslai neesot tautības. Un tomēr – vai Īrijas mākslinieku sabiedrībā esi sajutusi kādu īpašu attieksmi, varbūt – interesi par Tevi, varbūt – aizspriedumus un noraidījumu, jo esi ārzemniece?

Z.S.: Tā patiešām ir, mākslas valoda, līdzīgi kā mūzikas vai zinātnes, ir viena liela visaptveroša doma un bezgalīga brīvība. Jā, māksla ir Brīvības okeāns. Ir daudz teorētisku pamatojumu un praktisku līmeņu, kur tu mācies un redzi, ka ideju nav nepieciešams un iespējams satvert vai artikulēt. Tā ir uzgleznota vai atveidota bronzā, papīrā vai filmā un dzīvo savu suverēnu dzīvi. Kā dialogs starp visa vecuma, dzimuma vai rases cilvēkiem. Ja tu apstāsies un kaut vienu minūti skatīsies kādam mākslas darbam acīs, viņš tev visu pateiks. Tā ir cita realitāte.
Īrijas cilvēki, neatkarīgi no viņu tautības, ir ārkārtīgi labvēlīgi. Nekad šeit neesmu jutusies apdraudēta vai nicināta savas latvietības dēļ. Nerunājot nemaz par mākslas pasauli. Īri neskopojas ar labiem vārdiem, padomiem un mīlestību. Daudziem šeit vienkārši patīk tas, ko un kā es daru, un viņi nepreperēs manus iemeslus, kāpēc viņa glezno, kam seko, kur un kā pārdod. Paļāvīga, pozitīva, atbalstoša dievbērnišķa attieksme. Arī sadarbojoties ar kuratoriem un galerijām, man ir tāpat, – viņu jā ir jā un viss. Mana izstāde I’m just standing here ir laimīgi galā. Un ir jau jauni piedāvājumi, kuriem nevarēšu pretoties. Kā arī esmu nominēta ļoti prestižajai Hennessy Portrait Prize balvai. Tas nozīmē, ka mana glezna Dun Laoghaire Lapsa kopā ar 23 citu nominantu darbiem karāsies pie sienas Īrijas Nacionālajā galerijā no 25. novembra līdz februārim. Tā ir ārkārtīgi liela atzinība. Janvārī savukārt dodos uz lielu šovu Londonā, kur tika izvirzīti daži desmiti mākslinieku no visas pasaules. Starp citu, es tur startēju kā Latvijas, nevis Īrijas pārstāvis. Jūtos ļoti priviliģēta darīt darbu, kam nav nepieciešama tulku starpniecība. Pateicos Dievam, ka es nekur starp labiem cilvēkiem nejūtos kā ārzemniece.

Dzīvojot svešumā, man dažkārt uznāk aptumšotie brīži, kad vairs nesaproti, kas ir darīts pareizi, kas ne. Pat, ja visriņķī ir tumsa un migla, mums ir jāstaigā ticībā, paļaujoties, ka visam ir savs nolūks. No beigām visi stāsti ir saprotami, bet kā lai to zina no sākuma? Gaidīšanas procesā mēs kļūstam cieti un rūgti. Mīlestība un Laiks ir divi mani atslēgas vārdi. Tikai tā var redzēt neredzamo vai padarīt nepadarāmo.

FOTO (no izstādes atklāšanas): baltic-ireland.ie

Šis raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.

logo-2015



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie