Šonedēļ divu dienu darba vizītē Īrijā bija ieradies Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš tikās ar Īrijas ārlietu un tirdzniecības ministru Simon Coveney, kā arī latviešu diasporas pārstāvjiem, pārrunājot sadarbības iespējas un dažādus citus jautājumus. Pirms tikšanās ar tautiešiem ministrs sniedza interviju portālam baltic-ireland.ie.

I.M.: Kādas būs galvenās tendences diasporas politikā nākamajā, 2018.gadā?

E.R.: Ja mēs paskatāmies uz tiem lēmumiem, kas ir pieņemti nākamā gada budžeta kontekstā, ir vairākas ļoti pozitīvas lietas. Pirmkārt, pirmo reizi valsts budžetā nauda, kas ir paredzēta gan skoliņām, gan dažāda veida kultūras pasākumiem, vairs nebūs “jaunā politikas iniciatīva”, par kuru ir jācīnās katru gadu tā, it kā mūsu cilvēki ārpus Latvijas un šīs kultūras un izglītības aktivitātes būtu kaut kāds jaunums. Faktiski pirmo reizi no nākamā gada šī nauda būs pamata budžetā. Vairs nebūs katru reizi nedz Ārlietu, nedz Kultūras, nedz Izglītības ministrijām jāpierāda, ka šī nauda ir kaut kas jauns. Tas ir ļoti labi un tas dod zināmu stabilitāti un arī iespēju plānot savus līdzekļus visām ministrijām.
Otra labā lieta, manuprāt, ir tas, ka tas naudas apjoms, kas nākamā gada budžetā būs paredzēts gan izglītības programmām, gan simtgades svinēšanai, gan Dziesmusvētku atbalstam, gan arī Ārlietu ministrijas budžetā sociālām aktivitātēm, šis apjoms ir ievērojami pieaudzis. Kopumā nākamgad pa visām programmām kopā tas varētu būt virs miljona eiro. Tieši izglītības jomā šis budžets faktiski dubultojas un būs gandrīz pus miljons eiro. Nākamgad, protams, ir divas pamatlietas, kas varbūt ir īpašas – valsts simtgades svētki, vairāk līdzekļu Kultūras ministrijai un arī Ārlietu ministrijai, un arī Vispārējie Dziesmusvētki, kur arī nedaudz līdzekļu tiek dots koriem un deju kolektīviem, kas piedalīsies svētkos Latvijā. Mēs runājam par kopējo summu gandrīz 1,4 miljoniem eiro un no tā “lauvas tiesa” aizies izglītībai.

I.M.: Par diasporas politikas īstenošanas koordināciju šobrīd ir atbildīga Kultūras ministrija, bet no 2019.gada šo koordinatora lomu pārņems ĀM. Kas šajā jomā varētu mainīties?

E.R.: Jā, mēs esam diskutējuši ar ministru prezidentu, kultūras un izglītības ministriem, ka mums ir nepieciešams nedaudz uzlabot koordināciju. Doma ir tāda, ka Ārlietu ministrija vadīs starpinstitūciju grupu, ko faktiski jau tagad dara mūsu īpašo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos. Tajā būs ministriju pārstāvji un arī diasporas organizāciju pārstāvji, kuru uzdevums būs raudzīties, lai budžeta pieprasījums būtu tāds, kāds ir nepieciešams šīm aktivitātēm.
Pieredze rāda, ka vienu otru reizi šis finansējuma izlietojums nav bijis caurspīdīgs. Ir bijuši gadījumi, kad vienam pasākumam vairākas ministrijas, viena par otru īsti nezinot, piešķir līdzekļus, savukārt citiem, ne mazāk svarīgiem pasākumiem līdzekļi pietrūkst. Šeit mēs redzam zināmu koordinējošu funkciju un doma ir, ka 2019.gada budžeta kontekstā ārlietu ministrija apkopos visu ministriju, arī diasporas organizāciju pieprasījumus un iesniegs centralizētu, tā saucamo horizontālo pieprasījumu visām aktivitātēm finanšu ministrijā. Tas būtu tas uzlabojums, kas stāsies spēkā nākamgad. Tas nenozīmē, ka mēs uzņemamies kādas citas ministrijas darbu. Katrai ministrijai ir savs pienākums. Ārlietu ministrijas funkcija ir vairāk atbalstīt, piemēram, uzņēmēju forumu, nometnes. Mēs vēl skatāmies arī, kā mēs sadarbosimies ar Sabiedrības integrācijas fondu (SIF). Nav tā, ka mēs tagad dosim visiem naudu centralizēti, katram paliks sava atbildība.
Par SIF programmām vēl notiek apspriešana. Es zinu, ka šobrīd kolēģi strādā ar šo fondu, lai saprastu arī šī fonda finansējuma iespējas. Mēs esam runājuši par to, ka jebkurā gadījumā, lai kāds būtu šī izvērtēšanas un koordinācijas procesa rezultāts, pirmkārt, lai šis naudas apjoms nesamazinātos. Otrkārt, lai tās labās lietas, kas ir bijušas līdz šim valsts uzmanības lokā, tiktu saglabātas. Izmaiņas nenozīmē kādam kaut ko atņemt, izmaiņas nozīmē nedaudz precīzāk koordinēt. Šis nav stāsts par finanšu līdzekļu samazināšanu, jo to apjoms ir pieaudzis.

I.M.: Kāds atbalsts paredzams diasporas medijiem? Vai tiks turpināta Sabiedrības integrācijas fonda programma?

E.R.: Ārlietu ministrijai jau šogad ir bijušas mediju atbalsta programmas un projekti, kuros mēs atbalstām diasporas medijus. Mēs gribam šo saglabāt arī turpmākos gadus tajās iespējās, kādas mums ir. Mums diasporas programmai ir, noapaļojot, 250 tūkstoši eiro, Kultūras ministrijai ir mazliet citas summas, bet Izglītības ministrijai – sava specifika.
Mums, protams, ir bijusi diskusija ar Latvijas mediju pārstāvjiem par to, kas ir prātīgāk – atbalstīt diasporas medijus, jeb dot vairāk naudas viņiem. Tajā brīdī mēs tomēr sakām, ka gribam tādu zināmu līdzsvarotu taisnīgu risinājumu, jo ir svarīgi, lai tie cilvēki, kas šeit dzīvo uz vietas, zina labāk problēmas un uztur šīs saiknes, spētu uzturēt portālu vai tur, kur tiem ir liela nozīme, arī drukātos medijus.
Daļa no jautājumu loka, kas skar SIF finansējumu un budžeta apmēru, nav tik daudz atkarīga no diasporas politikas jautājumiem, tā ir lielāka diskusija par budžeta apmēru šim fondam, par dažādām programmām.

I.M.: Viens no definētajiem diasporas politikas virzieniem ir atbalsta sniegšana tiem, kas vēlas atgriezties. Kā jūs vērtējat reemigrācijas plāna rezultātus?

E.R.: Tad kad rakstīja reemigrācijas plānu, kad sāka mēģināt to ieviest, būsim godīgi, nebija nevienam tās milzīgās pieredzes par to, kas ir tie jautājumi, kas ir tās problēmas, kas ikdienā interesē cilvēkus, kuri domā par atgriešanos un kurus interesē ne tikai ekonomiski jautājumi.
Esam redzējuši pētījumus, kas liecina, ka daļa grib atgriezties, jo vēlas bērnus skolot Latvijā, citiem ir jau pensijas vecums un viņi vēlas dzīvot pie mazbērniem, citiem varbūt ir parādījusies interese atvērt savu uzņēmumu. Rakstot reemigrācijas plānu bija ļoti daudz gudru kritiķu, jo vienmēr vieglāk ir pateikt: nekas jums tur nesanāk, tas viss ir muļķīgi. Pajautājot – kādas ir jūsu idejas, ģenerālatbilde bija – taisiet tādas darba vietas, kuras ir labi apmaksātas, un cilvēki atgriezīsies. Taisnība, grūti to apstrīdēt, tikai nav tik vienkārši to izpildīt. Tas “kā?” ir tas grūtākais, jo valdība jau pati nerada darba vietas, izņemot valsts pārvaldē. Domāju, ka tā bija laba un interesanta pieredze tiem, kas pie šī plāna strādāja. Savās reģionālajās vizītēs esmu runājis ar pašvaldībām un esmu sapratis, ka pats labākais reemigrācijas plāna īstenotājs ārpus Rīgas ir pašvaldības sekretāre, kura var pacelt klausuli vai atbildēt e-pastā uz ļoti daudziem cilvēku konkrēti interesējošiem jautājumiem: vai man būtu pieejams dzīvoklis, ja jā, tad kur, kādas ir darba iespējas, kādas ir bērnudārza iespējas, kādas ir skolu iespējas. Tas bija daudz efektīvāk, nekā visa dokumentācija, ko mēs sarakstījām.
Tad, kad reemigrācijas plāns tika svītrots no valdības plāna, pēkšņi radās kritika – kāpēc jūs to darāt? Tas tikai liecina par to, ka pēc būtības ir vesela virkne jautājumu, kuri ir valdības līmenī jārisina – informācijas pieejamība, daudz diskusijas ir bijušas par nodokļu politiku, par numura zīmēm un daudzi citi. No finanšu ministrijas viedokļa izskatās pareizi, ka, ja ir lietas, par kurām tu nemaksā nodokli, bet saņem pakalpojumu, tad kāds cits par to maksā. Bet no otras puses ir arī taisnība, ka cilvēki, kas strādā šeit, Īrijā, kas strādā Lielbritānijā, Vācijā, Norvēģijā, arī sūta daudz naudas mājās. Tad bieži vien ir jāņem vērā – ja tu gribi dabūt to cilvēku atpakaļ, viņu pirmkārt interesē informācija. Lēmumu atgreizties vai neatgriezties viņš pieņems tad, ja viņš sapratīs, ka viņam ir darbavieta un dzīvesvieta, jo ir daudzi, kam nav māju, kur atgriezties.
Vai mums vajadzētu atgriezties pie kaut kāds reemigrācijas politikas un likt viņu uz papīra? Es domāju, ka ir lietas, kuras noteikti vajadzētu. Bet es arī neabsolutizētu, ka viens plāns atgriezīs mājās visus. Kopējā rakstīšanas un īstenošanas pieredze ir vērā ņemama. Vai plāns sasniedza visus mērķus – protams, nē. Vai tas lika aizdomāties?Domāju, ka daudzos jautājumos jā.

I.M.: Pēdējā laikā daudz tiek runāts par Diasporas likuma nepieciešamību. Vai ĀM plāno uzsākt darbu pie Diasporas likuma pamata sagatavošanas iesniegšanai Saeimā?

E.R.: Saeimas deputāts Rihards Kols ir sagatavojis savu redzējumu par Diasporas likumu. Viņš ir sācis diskutēt ar mums, viņš ir sācis diskutēt ar kolēģiem valdībā un parlamentā. Manuprāt, ir noteiktas lietas, kurām vajadzētu būt likumā regulētām. Valsts atbalsts, izglītības lietas, jautājumi, kas varētu atvieglot kaut vai izglītības dokumentu atzīšanu vai, piemēram, problēmu risināšana, ja bērnam atgriežoties no ārzemēm ir grūtības iekļauties skolā vai adaptēties. Institūciju savstarpējā atbildība šobrīd ir noteikta valdības politikas dokumentos. Varbūt ir vērts runāt par likumā uzliktu atbildību. Šie koordinācijas, finanšu aspekti, tie visi ir būtiski un es domāju, ka ir pamats un es atbalstītu, ka mēs atsevišķus jautājumus regulētu arī ar likumu.
Atvērts ir jautājums, vai to paspēs šī Saeima, vai tas būs nākamās Saeimas jautājums, jo ir lietas, kas ir diskusiju vērtas. Doma par šādu likumprojektu ir.

I.M.: Vai ĀM plāno uzsākt sarunas ar Īrijas atbildīgajām instancēm par savstarpēja līguma slēgšanu par ārvalstīs nopelnītās pensijas neaplikšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli?

E.R.: Savā ziņā nodokļu politika tomēr paliek katras ES dalībvalsts ziņā. Mēs tikai tagad sākam runāt par kaut kādu zināmu nodokļu politikas koordināciju. Šis jautājums būtu daudz plašāks un dziļāks – vai mēs kādā brīdī sāksim eirozonas ietvaros koordinēt ienākuma nodokļus gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem, arī PVN. Tā nav pārāk populāra lieta, jo dažādās valstīs ir dažādas nodokļu likmes.
Mums ir sociālās palīdzības jeb sociālās sadarbības līgumi, bet daudzi no tiem ir slēgti vēl pirms Latvija kļuva par ES dalībvalsti. Mēs kopā ar finanšu ministriju un labklājības ministriju varētu izvērtēt šāda līguma slēgšanu, bet šobrīd lielākās galvassāpes visiem ir radījis Breksits un visi spēki ir virzīti uz to, lai to mūsu cilvēku, kas dzīvo un strādā Lielbritānijā, juridiskais stāvoklis pēc 2019.gada 29.marta nepasliktinātos.
Mēs no Ārlietu ministrijas puses būtu gatavi šādu sarunu iniciēt, bet te būtu jāskatās kopumā daudzas lietas. Es zinu šo stingro un, manuprāt, saprātīgo nostāju: “mēs to pensiju nopelnījām citā valstī un kā tad ir ar to nodokļa aplikšanu – vai tas ir taisnīgi?” Pretī jūs dabūsiet cilvēkus, kas teiks: “jā, bet tagad jūs dodaties uz Latviju” un tas ir jautājums, piemēram, par pieejamību veselības aprūpes sistēmai.
Jautājums ir par to, vai šis sociālās sadarbības līgums regulētu tikai pensiju vai sociālās palīdzības aplikšanu ar nodokli. Tas ir mazliet plašāks jautājums, skatoties no diskusijām par nodokļu harmonizēšanu kopīgā ES, vai, kā minimums, eirozonas līmenī. Tie būs vairāki gadi, līdz mēs pie kaut kāda kopsaucēja nonāksim. Otra lieta – jā, tie ir mūsu pašu likumi un šeit būtisku lomu diskusijā ar valdību, ar dažādām institūcijām spēlēs diasporas nodibinātās biedrības.
Es būtu ļoti atvērts nopietnām diskusijām, es negribētu, lai mēs Saeimā vai Ministru kabinetā pieņemtu nepārdomātus lēmumus, kas vēl vairāk varbūt attālina cilvēkus, kas dzīvo Īrijā, Lielbritānijā vai Vācijā. Mans kā ārlietu ministra, kā cilvēka, kas ikdienā strādā ar diasporu, viedoklis ir tāds, ka mums ir jāieklausās un jāmeklē tāds risinājums, kas cilvēkus neattālina, bet kas vienlaikus ir arī pietiekami taisnīgs pret tiem, kas dzīvo Latvijā un maksā nodokļus.
Jautājums par ienākuma nodokli no pensijām ir ļoti rūpīgi izvērtējams, mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar kaut kādu papildus nodokļu uzlikšanu. Nodokļu politikai ir jābūt arī taisnīgai, ne tikai iekasējošai.
Es gribētu uzsvērt vienu būtisku lietu, kas man ļoti nepatīk. Man ļoti nepatīk, ka vienu otru reizi diskusijas aiziet tādā līmenī kā – “viņi saņem naudu citā valstī un maksā nodokļus citur, bet brauc šeit pēc visiem labumiem”. Tas ir nekorekts arguments, tāpat kā nekorekts ir arguments – “šī valsts mums neko labu nav darījusi un mēs tai neko nemaksāsim”. Kad aiziet šādās divās ekstrēmās un ļoti emocionālās pozīcijās, tas nav uz labu. Manuprāt, šai diskusijai un sarunai ir jābūt pietiekami atklātai, mums, Latvijā, tiem, kas ir lēmumu pieņēmēji, mēģinot saprast to ļoti dažādo iemeslu spektru, kāpēc cilvēki ir prom, savukārt tiem, kas atbrauc uz Latviju, atturēties teikt, ka šeit viss ir tik slikti. Es esmu ļoti uzmanīgs sākt mācīt vienus vai otrus, bet mums ir jāmeklē kaut kādi risinājumi.

I.M.: Saeimā tiek izskatīts “Konsulārā reglamenta likumprojekts” – ko tas praktiski nozīmēs, piemēram, vēstniecībai Dublinā?

E.R.: Pašreizējais likums ir spēkā kopš 1994.gada. Tas, protams ir papildināts un labots, bet jūs varat iedomāties, cik tālu uz priekšu ir gājušas dažādas lietas. Mums ir vairāk vēstniecību, paplašinājies darba apjoma, kas ir jāveic konsuliem.
Vēlos izcelt divas lietas. Pirmā – konsuliem būs vienkāršota pieeja dažādiem datiem, kas ir būtiski, lai veiktu viņu pilnvaras, protams, saglabājot privāto datu aizsardzību pilnā apjomā. Otrs – ir stājies spēkā vispārējais Eiropas regulējums un tas faktiski varētu skart jebkuru Latvijas valstspiederīgo gan Latvijā, gan ārvalstīs. Piemēram, ja jūs valstī, kurā nav Latvijas vēstniecības un konsulārās amatpersonas, esat nozaudējis dokumentus vai jums ir vajadzīga jebkāda cita veida palīzdība, tad jums ir tiesības vērsties jebkuras ES valsts vēstniecības konsulārajā daļā un pret jums attieksies tāpat kā pret šīs valsts pilsoni. Šīs ir tās divas pamatlietas.

I.M.: Vai ir cerība, ka vēstniecība Dublinā pārskatāmā nākotnē varētu iegūt jaunas telpas?

E.R.: Jā. Nākamā gada budžetā ir paredzēts finansējums, bet tas nebūs viegls uzdevums atrast šīs telpas. Vēstniecībai ir ļoti specifiskas prasības – gan pieejamība, divas atsevišķas ieejas, konsulārās telpas, kur var iekļūt cilvēki gan ar bērnu ratiņiem, gan citi. Runa ir par telpu īrēšanu un nākamā gada budžetā mēs esam paredzējuši tam līdzekļus. Es gribētu cerēt, ka pietiks. Šobrīd galvenā problēma ir atrast piemērotas telpas.

I.M.: Paldies par sarunu!

FOTO: baltic-ireland.ie