Trešdiena, 21. oktobris, Varda dienas: Severīns, Urzula

Ivara Ivaska piemiņai. Viņš nomira Īrijā 1992.gada rudenī draugiem.lv

- 06.02.2018
Sadaļas: Mēs Īrijā - Atslēgvārdi: ,

csm_ivara-ivaska-tiksanas-plakats-v2_5b253acfe2Latvijas universitāte šo ceturtdien, Akadēmiskajā bibliotēkā rīko svinīgu pasākumu, atceroties ievērojamo igauņu – latviešu dzejnieku, literatūras kritiķi, mākslinieku un vēsturnieku Ivaru Ivasku (17. 12.1927 – 23. 09.1992 ).
Trimdas dzejnieku Ivara un Astrīdes Ivasku pēdējā mītnes zeme svešumā bija Īrija. Šurp viņi pārcēlās 1991.gadā un apmetās nelielā pilsētiņā Fountinstaunā (Fountainstown), Korkas grāfistē (Co Cork), kur iegādājas māju un nosauca par Baltiku (Baltic). Tieši šeit, jau pēc nepilna gada dzejniece Astrīde Ivaska piedzīvo sava mūža lielāko zaudējumu – viņsaulē Astrīde pavada vīru Ivaru.

Īrijā abu dzejnieku kopā nodzīvotais laiks nav garš, bet ir ļoti spilgts. Pārceļoties uz Fountinstaunu, viņi no Amerikas līdzi atved arī savu lielāko bagātību – milzīgo bibliotēku – piecas tonnas grāmatu. No šejienes viņi dodas uz starptautisko literāro sarīkojumu Somijā “Palta-Baltto 92”, kur notiek Ivara Ivaska “Baltijas elēģiju” lasījumi, kas tulkoti desmit valodās. No šejienes abi dzejnieki dodas arī uz Franciju, lai apmeklētu Parīzi.
Sarunā ar literatūrzinātnieci Anitu Rožkalni, jau daudz vēlāk, Astrīde par abu dzīvesvietas izvēli Zaļajā salā sacīs: “Īrija ir zeme, kas ar savu vēsturi, ar savām grāmatām, folkloru un savas valodas likteni, kā arī tās senumu ir ļoti līdzīga Latvijai, līdz ar to arī Baltijai, Baltijas valstīm kopumā. Un tas mūs tūdaļ pievilka, viņu vēsture, ka viņi bijuši iekaroti, un iekarotāji ir septiņsimts gadus šeit valdījuši, un valodai ir bijis jābūt ziemcietīgai, tāpat kā mūsu valodai un mūsu kultūrai, tikai mums ir veicies labāk, viņu kultūra ir tiešām pamatīgi iznīcināta.”
Ivars Ivasks nomira savā Īrijas mājā “Baltika”, atvadīšanās laikā baznīcā bija izvietoti divi karogi – Latvijas un Igaunijas.
Īrijā dzejniece Astrīde Ivaska, nu jau viena nodzīvoja vēl deviņus gadus, līdz kamēr 2001.gadā atgriezās Latvijā.

Uzziņai no LU arhīva: Ivars Ivasks dzimis Rīgā igauņa Vidrika Ivaska un latvietes Ilzes Gūteres ģimenē. Mācījies vācu, igauņu un vēlāk latviešu skolā Rīgā. Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā no Igaunijas devies bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur no 1946. līdz 1949. gadam studējis mākslas vēsturi un salīdzināmo literatūru Marburgas Universitātē. 1949. gadā apprecējies ar latviešu dzejnieci Astrīdi Ivasku.
Izceļojis uz ASV, turpinājis studijas Minesotas Universitātē, kur 1950. gadā viņš ieguva maģistra un 1953. gadā – doktora grādu. Strādājis par vācu valodas pasniedzēju koledžās un augstskolās. No 1967. gada Ivars Ivasks bija profesors Oklahomas Universitātē. Darbojies starptautiskajā literatūras žurnālā Books Abroad (no 1977. gada World Literature Today) un piedalījies 1969. gadā nodibinātās Nūstada starptautiskās balvas literatūrā izveidē. No 1990. gada dzīvoja Īrijā.

Pirmie dzejoļi bija vācu valodā (krājumi Aus ersten Gedichten, 1945; Gespiegelte Erde, 1967), vēlāk pievērsies dzejošanai igauņu valodā (publicēti vairāki krājumi, tajā skaitā Tähtede tähendus (“Zvaigžņu zintis”, 1964), Päev astub kukkesammul (“Diena attek gaiļa soļiem”, 1966), Ajaloo aiad (“Vēstures dārzi”, 1970), Oktoober Oklahomas (“Oktobris Oklahomā”, 1973), Verikivi (“Asinsakmens”, 1976)). Dzejā bieži atspoguļoti dabas tēlojumi, ceļojumos gūtie iespaidi. Literatūras kritikā viņš apcerēja igauņu trimdas, kā arī Eiropas literatūru, ir daudzu recenziju autors. Ivars Ivasks ir vairāku literatūras balvu laureāts.

Latviski publicētas Ivara Ivaska grāmatas – poēma “Verandas grāmata” (1992) un dzejas krājums “Baltijas elēģijas” ( 2001).



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie