Satversmes tiesa (ST) ierosinājusi lietu par normām, kuras paredz pārtraukt atlīdzības izmaksu par aizbildņa pienākumu pildīšanu, ja aizbildnis ar bērnu ir pārcēlies dzīvot uz citu valsti, aģentūru LETA informēja ST. Lieta ierosināta pēc Augstākās tiesas (AT) pieteikuma. ST aicinājusi Saeimu līdz 17.decembrim iesniegt tiesai atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu. Lietas sagatavošanas termiņš ir 2019.gada 16.marts.

LETA vēsta, ka AT iesniedza pieteikumu ST, lai noskaidrotu, vai ir pamatoti pārtraukt atlīdzības izmaksu par aizbildņa pienākumu pildīšanu, ja aizbildnis ar bērnu ir pārcēlies dzīvot uz citu valsti.
Kā aģentūrai LETA iepriekš pavēstīja AT pārstāve Baiba Kataja, AT Administratīvo lietu departaments ir apturējis pieteikuma izskatīšanu par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) lēmumu pārtraukt pieteicējai, kura ir savas mazmeitas aizbildne, atlīdzības izmaksu par aizbildņa pienākumu pildīšanu un pabalsta izmaksu par bērna uzturēšanu, kā arī uzlikt pienākumu viņai atmaksāt pārmaksātos valsts sociālos pabalstus sakarā ar aizbraukšanu uz citu valsti.
AT nolēma iesniegt pieteikumu ST par Valsts sociālo pabalstu likuma normām, kas attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, atbilstību Satversmei. Līdz ST nolēmuma spēkā stāšanās dienai lietā tiesvedība ir apturēta.
Pieteicēja kopā ar mazmeitu dzīvo Īrijā. Viņa ir pensionāre un saņem Latvijas pensiju, kā arī Īrijā nav nodarbināta.
Saņēmusi informāciju, ka pieteicēja ar aizbilstamo dzīvo Īrijā un mazmeita tur mācās skolā, VSAA nolēma pārtraukt izmaksāt pabalstu par bērna uzturēšanu un atlīdzību par aizbildņa pienākuma pildīšanu, kā arī pieprasīja atmaksāt pārmaksātos valsts sociālos pabalstus.
Kā savā pieteikumā skaidroja AT, ja valsts ir paredzējusi likumā tiesības saņemt atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, Satversmes 109.pants prasa, lai valsts rīcība šajā jautājumā atbilstu vispārējiem tiesību principiem, tostarp vienlīdzības principam. AT ieskatā, Satversmes 109.pantā noteiktās pamattiesības konkrētajā gadījumā tiek nesamērīgi ierobežotas tāpēc, ka likumdevējs bez pamatota iemesla izstrādājis regulējumu, kas paredz atšķirīgu attieksmi un tādējādi pārkāpj vienlīdzības principu.

Aizbildņa un aizbilstamā dzīvesvietas maiņa pati par sevi neietekmē aizbildnības spēkā esību, tās uzraudzības piekritību un neaptur bāriņtiesas lēmumu par aizbildnības nodibināšanu, pietiekumā skaidroja AT. Līdz ar to aizbildņa pienākumu apjoms nav atkarīgs no aizbildņa un aizbilstamā dzīvesvietas maiņas. Tādējādi aizbildņa un aizbilstamā pārcelšanās uz citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti neietekmē Latvijā nodibinātu aizbildnības statusu. Respektīvi, bez vecāku gādības palikušais bērns arī pēc pārcelšanās uz citu valsti turpina palikt Latvijas valsts pārvaldes iestāžu rūpju lokā un valstij ir jāgādā, lai aizbildnība pienācīgi turpinātos, skaidrots AT pieteikumā.
Apstrīdētās normas liedz ārvalstīs dzīvojošam aizbildnim saņemt atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu valsts sociālā pabalsta veidā. Tādējādi apstrīdētās normas rada atšķirīgu attieksmi pret noteiktu personu grupu atkarībā no tā, kurā valstī ir aizbildņa un bērna patstāvīgā dzīvesvieta, uzskata AT.
AT nesaskatīja objektīvu un saprātīgu pamatu atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret tiem bērniem, kuru aizbildnis dzīvo Latvijā, un tiem bērniem, kuru aizbildnis dzīvo ārvalstīs. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu ir vērsta uz to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku iesaistītos bērnu, kuri palikuši bez vecāku gādības, aprūpē. Tās mērķis ir finansiāli motivēt personas uzņemties aizbildniecību.

FOTO: baltic-ireland.ie