Ceturtdiena, 15. novembris, Varda dienas: Undīne, Leopolds, Unda

Neparastā latviete draugiem.lv

- 02.11.2018

img_5234Kurzemniece, bijusī liepājniece Venēra Vilovska Īrijā dzīvo jau kopš 2001.gada.
Viņas atbraukšanas iemesls bija nedaudz citādāks nekā nācies dzirdēt no vairākuma aizbraucēju.
Uzņēmīgā latviete Latviju neatstāja bezdarba, kredītu vai studiju dēļ. Venēra 2000.gadā zaudēja vīru un pēc gada izlēma, ka vēlas kaut ko savā dzīvē mainīt. Tolaik viņa strādāja Zemessardzē un aktīvi darbojās vācu biedrībā.

Viena no vēlmēm bija doties uz Vāczemi, taču tas nebija iespējams. Vācija darba atļaujas izdeva tikai personām līdz 25 gadu vecumam, bet Venērai bija jau 48. Tad nāca piedāvājums doties uz Īriju un viņa piekrita, lai arī angliski nezināja gandrīz nevienu vārdu.
Dzīvi Zaļajā Salā viņa sāka ar sēņu audzētavu, kā liela daļa tolaik ar darba atļaujām iebraukušo latviešu. Vispirms strādāja fermā Kavanas apkaimē, pēc tam netālu no Longfordas. Uzcītīgi, vārdu pa vārdam mācījās angļu valodu, jo zināja, ka ilgi “sēnēs” nepaliks. Pirmā Venēras vārdnīca bija vācu-angļu, jo latviešu-angļu vārdnīcas viņas dzīvesvietas tuvumā nebija nopērkamas. Visa iedzīve tika aplīmēta ar priekšmetu nosaukumiem angļu valodā – tāds bija viņas ceļš uz valodas apguvi.
Sēņu fermas īpašnieks bieži vien pauda neizpratni par to, kādā veidā Venēra, nezinot valodu, spēja nokārtot visas lietas, varēja pat sarunāt iespējas piestrādāt. Tolaik darba devējs maksāja par strādnieka darba atļauju un bieži vien šo cilvēku uzskatīja gandrīz par vergu un centās nepieļaut, ka tas atrod labāku darba vietu.
img_5230Pēc kāda laika Venēra atrada darbu Dublinā, pārtikas fasēšanas fabrikā, kur nācās apgūt dažādas lietas, sākot no palešu kārtošanas un beidzot ar uzlīmju sagatavošanu un dokumentu aizpildīšanu.
Fabrikā strādāja vēl divas tautietes un sākotnēji tā arī bija visa latviešu sabiedrība, kas Venērai bija pieejama.
Pēc kāda laika dibinājās Latviešu biedrība Īrijā (LBĪ), par kuras pirmsākumiem viņai ir savs viedoklis: “Visi ļoti gribēja dažādus “činus”, bet mani tie neinteresēja. Es gribēju tikai palīdzēt kaut ko darīt, organizēt un darboties. Bez latviešu sabiedrības bija ļoti skumji.“ Viņa atceras, ka sākumā bija dažas sapulces, tikšanās, retu reizi kāda ballīte, piemēram, Jaungada sagaidīšana. Aktīvāka sabiedriskā dzīve sākās pēc tam, kad izveidojās koris “eLVe” un deju kopa “Jampadracis”.
“Tas laikam bija 2012.gadā, kad man piezvanīja Sandra Bondarevska un jautāja, vai es varētu saorganizēt senioru grupu, lai uz Īriju atbraukušās vecmāmiņas varētu satikties un kaut ko kopā darīt. Mani neinteresēja būšana kādās komitejās vai valdēs, es vienkārši gribēju darīt. Un arī darīju. Ir cilvēki, kas tikai grib būt kaut kur un vienalga neko nedara.”

Venēra kļuva par to dzinējspēku, kurš noorganizēja senioru klubu “Onikss” un sapulcināja cilvēkus. Uz pirmo sapulci atnāca tikai divi cilvēki, bet pamazām grupa auga.
“Sākotnēji tās bija ekskursijas, braucieni un pārgājieni visiem kopā, lai iepazītu Īrijas skaistumu. Es viņus vedu visur tur, kur es pati biju bijusi,” atceras Venēra. Viņa stāsta, ka kluba dalībnieki izbraukājuši daudzas vietas un sadraudzējušies. Pieci no viņiem nu jau ir atgriezušies Latvijā, bet “Onikss” joprojām pastāv. Tagad gan dalībnieces reizi mēnesī satiekas un nodarbojas ar rokdarbiem – tamborē, ada, auž, izšuj un dara daudz ko citu. Un Venēra joprojām ir tā, kas visas satur un aicina kopā.
Viņas pienākumu klāstā nu jau vairākus gadus ir vēl kāds pasākums, kura organizēšanu viņa ir uzņēmusies pati. Tās ir Dzejas dienas, kas Īrijā kopš 2014.gada notika reizi gadā, izņēmums ir šis gads, kad dažādu apstākļu dēļ “Oniksā” notika vien dzejas pēcpusdiena, kurā dažādu dzejnieku darbus runāja Leinsteres latviešu kultūrizglītības asociācijas (LLKIA) “Dzintars Dzintarā” teātra grupas dalībnieki.
Tas aizsākās pirms dažiem gadiem, kad Venēra saņēma e-pastu no toreizējā vēstnieka Ginta Apala, kurā bija lūgums dalīties ar idejām par pasākumiem, kurus varētu organizēt latviešu kopienai, lai cilvēkus savstarpēji satuvinātu un rosinātu latvietības saglabāšanu.
img_5239Viņa atbildēja, ka labprāt noorganizētu Dzejas dienas. Venēra piebilst, ka viņai dzeja ir ļoti mīļa, ka ir lirikas grāmatas, kuras viņa pārlasa ik pa laikam un savulaik dzeju ir rakstījusi arī pati.
Viņas iecienītākā dzejniece ir Nora Kalna, patīk arī Mirdza Ķempe, Ojārs Vācietis, arī Māra Zālīte un citi autori. Savulaik ar kaimiņiem spēlējuši dzejoļu spēli – kāds uzraksta vienu dzejas rindiņu, aizloka papīru un dod nākamajam, kurš arī raksta rindiņu. Beigās ir gan jautri, gan smieklīgi.
Dzejas dienas Venēra veidoja ciešā sadarbībā ar vēstniecību, kura atbalstīja gan organizatoriski, gan finansiāli, bet vēlāk Dzejas dienu organizēšanu kopā ar visu Venēru pārņēma LBĪ. Četru gadu laikā pie Zaļās Salas latviešiem ir paviesojušies vairāki dzejnieki no Latvijas, tostarp Anna Rancāne un Māra Zālīte.
Papildus “Oniksam” un Dzejas dienām Venera ir palīdzējusi noorganizēt arī leļļu teātra izrādes Īrijas latviešu bērniem un atzīst, ka nav bijis viegli atrast trupu, kuru būtu iespējams uzaicināt uz Īriju, neizdodot par to milzumu naudas.
img_5236Šodien viņa atzīstas, ka tagad viņas intereses ir mainījušās. Uz jautājumu: kādas tās tagad ir, Venēra smejot norāda uz sava vīraka smaržas piepildītā mājoklīša sienu, kura noklāta ar mandalām līdzīgiem zīmējumiem, piebilstot, ka tā ir daļa no viņas interesēm. Jau mazliet nopietnāk viņa stāsta, ka pie šīs ajūrvēdai līdzīgās filozofijas nonākusi, meklējot ceļu, kā kļūt veselai. Veselības problēmas, kuras ārsti nespēja novērst un pat diagnosticēt, lika meklēt netradicionālus veidus. Venēra soli pa solim apguvusi dažādas austrumu gudrības, ieguvusi vairākus sertifikātus un tagad pavisam oficiāli var gan veikt masāžu, gan dziedināt cilvēkus, bet, galvenais, pati ir atguvusi veselību. Tos, kam vajadzīga palīdzība, viņa nemeklē, tie uzrodas paši un vairākums no viņiem ir latvieši. Venēra atzīstas, ka par šo savas dzīves daļu nelabprāt kādam stāsta, jo bieži vien cilvēki to nesaprot. Viņai kā padomju laika cilvēkam arī pašai agrāk šķitis, ka nav īsti normāli redzēt un just to, ko jūt, un bijis bail, ka nenonāk “trako namā”. Šodien viņa cilvēkus dziedina caur internetu, izmantojot savas zināšanas par kādu īpašu enerģiju un meditāciju.
Venēra ir pensionāre un gluži loģiski rodas jautājums, vai neparastā latviete neplāno dzīves nogalē atgriezties Latvijā, kur dzīvo arī viņas meita. Uz to viņa, dziļdomīgi smaidot, atbild: “Man ir jāpaliek Īrijā, es to skaidri zinu.”

FOTO:
baltic-ireland.ie

Šis raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore L.Ozola.

sif_logo3111



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie