1918. gada rudens bija satraucošs laiks ne tikai Latvijā. Vismaz viena ģimene, kuras mītnes zeme bija Īrija, cītīgi sekoja līdzi notikumiem dzimtenē un pat tika iesaistīta jaunās valsts veidošanas procesā. Latvijas Republikas proklamēšanu Zaļajā salā piedzīvoja Kārlis Pētersons, viņa sieva, divi bērni un revolucionārais nemiera gars, Kārļa brāļa dēls – Konrāds Pētersons.
Jaunās valsts ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics 18. novembra vakarā rakstīja vēstules pasaules ietekmīgākajām valstīm, tostarp Lielbritānijai. Palīgā tika aicināti un iesaistīti tautieši ārvalstīs. Ziņu no Latvijas saņēma arī Kārlis Pētersons Īrijā, kas tolaik vēl bija Lielbritānijas sastāvdaļa.

Kārļa Pētersona meita Izolde savos arhīvos starp vissvarīgākajiem dokumentiem visu mūžu glabāja Meierovica 1918. gada 18. novembrī pašrocīgi rakstītu vēstuli ar aicinājumu noklausīties ziņojumu par Latvijas nākotnes izredzēm un uzdevumiem Latviešu legācijas telpās Lielbritānijā 1918. gada 24. novembrī. Vēstulei pievienots arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes ārlietu ministra Artura Džeimsa Belfūra 1918. gada 11. novembra personiskās notas noraksts par Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes kā de facto neatkarīgas struktūras atzīšanu. Te atrodama arī Meierovica vizītkarte ar personīgu piezīmi “Latvijas Republika ir procklomēta”.
Līdz pat mūsdienām Pētersonam adresētā vēstule ir gājusi no vienām rokam otrās. Šos dokumentus pēc Kārļa Pētersona nāves vispirms glabājusi viņa sieva Annija, tad meita Izolde un pēc viņas nāves – krustmeita Anna Breidija. Pirms sešiem gadiem šo pasauli atstāja arī Breidijas kundze un dokumenti nonāca pie Annas meitām – Deirdres un Šinīdas. 2012. gada 7. decembrī Dublinā viesojās Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Pēc 94 gadiem vēstule ar visiem tās pielikumiem atgriezās Latvijā. Breidiju ģimene ministram svinīgi nodeva šo Pētersonam toreiz adresētos unikālos dokumentus, un tagad tie glabājas Ārlietu ministrijas vēstures arhīvos Rīgā.

Tūlīt pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, uzaicinājumu strādāt valsts ārlietu dienestā saņēma jaunais inženieris, tolaik britu pavalstnieks, Konrāds Pētersons. Zigfrīds Anna Meierovics bija paredzējis uzticēt viņam atbildīgu posteni Amerikas Savienotajās Valstīs. Latvijas diplomātijas sākumposma pētnieks, Latvijas Universitātes vēstures profesors Ēriks Jēkabsons raksta: “1920. gada jūnijā un jūlijā bija plānots ASV izveidot Latvijas informācijas biroju un tika meklēts tā vadītājs. Ārlietu ministrijā pēc jaunieceltā misijas sekretāra A. Nagela ieteikuma šim amatam pieteicās Dublinā dzīvojošais Lielbritānijas pilsonis, inženieris K. Pētersons, un 17. jūnijā Z. Meierovics lūdza ASV komisiju Rīgā izsniegt K. Pētersonam iebraukšanas vīzu, taču uzreiz pēc tam no Londonas iestādēm pienāca lūgums viņu kopā ar sievu (Helēnu Pētersoni, raksta autores piezīme) – īru nacionālās atbrīvošanās kustības dalībnieci arestēt. Nākošajā dienā abi gan tika atbrīvoti, taču nosūtīšana darbā uz ASV līdz ar to nenotika, bet 17. jūlijā Meierovics informēja Jangu, ka vīza vairs nav nepieciešama.”
Konrāda kandidatūra Informācijas centra vadītāja amatam Amerikā noteikti bija ļoti piemērota. Viņam bija gan laba angļu valoda, gan pieredze dzīvojot, izglītojoties un strādājot ārzemēs, taču jaunajai valstij, īpaši tās pastāvēšanas sākumposmā, sadarbība ar pasaules ietekmīgākajām valstīm bija jāveido ļoti uzmanīgi. Tā nedrīkstēja riskēt, un šoreiz mērķa sasniegšanai tika ziedota Konrāda iespējamā diplomāta karjera. Tiesa gan, Kārļa Pētersona brāļadēla Īrijā iegūtais inženiera diploms, zināšanas, svešvalodas un pieredze vēlāk Latvijai lieti noderēja kūdras rūpniecības nozares attīstībā, kas dzimtenē uzzēla tieši Konrāda Pētersona vadības laikā, jo pavisam drīz pēc Latvijas valsts proklomēšanas jaunais inženieris kopā ar sievu pārcēlās dzīvot uz Rīgu.

FOTO: no Sandra Bondarevskas privātās kolekcijas

Šis raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore S.Bondarevska.