Otrdiena, 19. marts, Varda dienas: Jāzeps

“Kāpēc man jābrauc uz Latviju, ja Latvija ir atbraukusi pie manis?” draugiem.lv

- 14.12.2018

img_5312Diezin vai būs daudz Zaļās Salas latviešu, kuri nepazīst sirmo, laipno, allaž smaidīgo un humora pilno Silvijas kundzi, kuru var sastapt gandrīz visos latviešu pasākumos Dublinā. Viņas prasme likt ikvienam latvietim šeit sajusties īpaši gaidītam un mīlētam ir gluži leģendāra. Ne velti, jau pirmajos gados, kad latvieši sāka braukt uz Īriju, pavadītāji saviem tuviniekiem ieteica Dublinā uzmeklēt Silviju Džonsu. Ar domu, ka viņa noteikti palīdzēs gan iejusties svešajā zemē, gan dos padomu, ja atgadīsies kaut kas nelāgs.

Silvija uzauga trimdinieku ģimenē Anglijā, bet jaunības gados mīlestība viņu atveda uz Īriju. Kā viņa pati saka: “Uz Angliju pie manis ieradās viens bildinātājs, es piekritu un atbraucu Harijam līdzi uz viņa zemi.”
“Zaļajā salā tolaik bija ļoti maz latviešu, kādas 5-6 ģimenes, un gandrīz visi šeit bija nonākuši mīlestības dēļ,” atceras Silvijas kundze. Viņa bija tā, kas sameklēja tautiešus un vēlāk arī aktīvi uzturēja ar viņiem saikni. Nelielais latviešu pulciņš kļuva par draugiem un šad tad satikās, brauca viens pie otra ciemos, svinēja Jāņus un citus svētkus. Sirmā kundze atceras, ka tolaik savā starpā vairāk tika runāts angļu valodā, jo otrās puses gandrīz visiem bija īri. Šad tad gan esot parunājuši arī latviski vai uzdziedājuši kādu dziesmu, taču pārsvarā komunikācija notikusi angļu valodā. Nekādas latviešu biedrības vai pasākumu nebija, bija tikai draudzība.
Neviens no Silvijas kundzes sešiem bērniem latviski nerunā, jo laikā, kad viņi uzauga, Latvija bija tāla, nepieejama pasaku zeme, kas mājoja vien mammas atmiņās. Līdz skolas vecumam mamma gan reizēm runājusi ar bērniem latviski un dziedājusi šūpuļdziesmas, taču, sākoties skolas gaitām, angļu valoda tomēr ņēmusi virsroku. “Tā kā mēs ar vīru runājām angliski, bērniem nebija iespējas dzirdēt sarunas latviešu valodā,” stāsta Silvijas kundze.
“Tas varēja būt amēram pēc 10 Īrijā nodzīvotiem gadiem, es skatījos ārā pa logu uz ēku dārzā un intensīvi domāju – kā to sauc latviski? Stikla māja, zaļā māja vai kā citādi? Siltumnīca man neienāca prātā. Es sapratu, ka sāku aizmirst latviešu valodu. Tad es izlēmu rakstīt dienasgrāmatu latviešu valodā, pierakstīju visu, kas ikdienā notika – kādas potes bērni saņēmuši, ka tajā dienā lija lietus un līdzīgas vienkāršas lietas.”
Kad visi bērni bija sasnieguši skolas vecumu, Silvijas kundze sāka strādāt skolā par skolotāju un aktīvi iesaistījās projektos, kuru ietvaros tika veidota sadarbība ar speciālajām skolām Latvijā. Tolaik visi latvieši, kas projektu ietvaros ieradās Dublinā, tika silti uzņemti Džonsu ģimenes mājā un vēlāk visiem savējiem, kuri devās uz Īriju, ieteica uzmeklēt Silvijas kundzi.

Viņa atceras, ka sākotnēji, izdzirdot latviešu valodu vai uzzinot, ka kādā viesnīcā apmeties latvietis, bija gatava iet klāt un runāties ar ikvienu. Silvija iesmej: “Viņi droši vien nevarēja saprast, kas tai kundzei kaiš un ko viņa grib? Bet man bija interesanti, kāpēc viņi ir atbraukuši uz valsti, no kuras toreiz visi pārsvarā brauca prom.”
Kopš 1982.gada Silvija gandrīz ik gadu apciemoja radus Latvijā un atceras, ka viņai šķitis, ka tur cilvēki ir iemācījušies ļoti labi izdzīvot, ir izmanīgi un izdarīgi, un dzīvo diezgan labi. Viņa atceras, ka pirmajā viesošanās reizē, kāpjot ārā no lidmašīnas, pārņēmusi pilnīgas laimes sajūta un vēlēšanās apkampt, samīļot un noskūpstīt Latvijas zemi.
“Tā bija kā jauna satikšanās un atgriešanās. Milzīgs saviļņojums. Tādas sajūtas bija ik reizi apmēram 10 gadus, pēc tam jau braucu pie radiem kā mīļos, jaukos ciemos.”
Silvijas kundze domā, ka desmit gadi ir tā robežšķirtne, kad cilvēks kādā vietā ir tā iedzīvojies, ka sāk justies kā mājās.

Sākumā, kad uz Īriju sāka plūst latviešu straume un sāka veidoties pirmā latviešu biedrība, Silvijas kundze domāja, ka noteikti būs tās biedre, dziedās korī un dejos tautas dejas.
“Bet tad es sapratu, ka mans vecums vairs daudz ko neļauj darīt, ko es varbūt gribētu. Es kļuvu par vērotāju un vēroju to visu ar lielu prieku. Es biju noilgojusies pēc latviešiem un latviskām lietām.”
Pirms tam Silvijas kundzes karstākā vēlēšanās bijusi, sagaidīt, kad Latvija būs brīva un pārcelties uz dzīvi turp. Taču tad, kad tas brīdis pienācis, sapratusi, ka viņas ģimene un dzīve tomēr ir Īrijā. Viņa smejas: “Kāpēc man jābrauc uz Latviju, ja Latvija ir atbraukusi pie manis?”
Šajā, Latvijas simtgades gadā iznāca Silvijas Džonsas bērnības atmiņu grāmata angļu valodā “What Next?”, kura tapa, pateicoties mazbērniem. Autore stāsta, ka viņas bērnu bērni neko daudz par vecmāmiņas dzimteni nezināja, bet mazmeitai Amberai skolā bijis ar ģimenes vēsturi saistīts projekts, kurš arī kļuva par galveno iemeslu, kas lika Silvijai uzrakstīt bērnības atmiņas angļu valodā. Te nevar nepieminēt, ka grāmatas rakstīšana notika, pateicoties tam, ka Silvijas kundze, neraugoties uz cienījamo vecumu, sāka apmeklēt life writing (to varētu iztulkot kā “dzīves aprakstīšana”) kursus. Autore smejoties saka, ka, ja nebūtu šo kursu un arī izdevniecības Silver Thread, viņa pati nemaz nezinātu, ka ir rakstniece.
Grāmata ir iznākusi šī gada jūlijā un tā piepildīta ar sirsnīgu humoru, jaukiem aprakstiem, kas ataino pirmskara Latvijas dzīvi caur mazas meitenes pieredzi. Daudzus iepriecinās ziņa, ka grāmatu plānots iztulkot un izdot arī latviešu valodā.
Mūsu sarunas noslēgumā Silvijas kundze saka: “Tu man nepajautāji neko par manu dzīves filozofiju. Man patīk palīdzēt tiem, kam šo palīdzību tiešām vajag. Bet jau tu esi kaut cik sprauns, tev nekādu palīdzību nevajag. Tevi vajag grūst iekšā situācijās, kas tevi izaicina, trenē, liek darīt un domāt.”
Silvijas kundze pati saka, ka ir Zaļās Salas latviešu sabiedriskās dzīves un notikumu vērotāja, taču šeit dzīvojošo latviešu aktīvākā daļa nevar iedomāties svarīgos notikumus bez viņas klātbūtnes, gaišā smaida, dzirkstošā humora un labestības.

FOTO: baltic-ireland.ie

sif_logo311

Šis raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Laima Ozola.



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie