Svētdiena, 20. janvāris, Varda dienas: Aļģirds, Orests, Oļģerts, Alģis

Līdz sirds dziļumiem latviete, pēc radurakstiem – lietuviete draugiem.lv

- 19.12.2018

48376968_2229008464034131_5170420053425782784_nDubliniete Rasa Stonkus ir jaunākā diriģente no diasporas, kura kopā ar saviem dziedātājiem šovasar piedalījās Dziesmu svētkos Latvijā. Savukārt viņas vadītais Īrijas latviešu koris “LA’IR” aizvadītajos svētkos bija jaunākais dalībnieks diasporas koru grupā un šī gada septembrī nosvinēja tikai pirmo dzimšanas dienu. Šoreiz – stāsts par Rasu, par viņas ceļu ne vien uz Īriju, bet arī uz mūziku un savu kori.

Rasa atbrauca uz Īriju 2007.gada vasarā pēc mūzikas koledžas pabeigšanas, ar domu gadu pastrādāt un papelnīt naudu. Tobrīd viņa bija nedaudz sagurusi no mūzikas studijām, smagi slimoja tētis un ģimenē bija grūts laiks.
Tagad Rasa iesmej: “Esmu pat priecīga, ka tas “gads” ir tā ievilcies un arī turpina ievilkties.”
Pēc ierašanās Īrijā viņa sapratusi, ka nevar dzīvot bez mūzikas un no pirmās algas nopirkusi pašu lētāko sintezatoru, bet nedaudz vēlāk uzmeklējusi Latviešu biedrības Īrijā (LBĪ) kori “eLVē” un sākusi tur dziedāt.
“Es biju tik laimīga, ka varu te dziedāt un pie kam latviski! Pirms tam biju mēģinājusi meklēt iespēju kādā īru korī, bet kaut kā nesanāca.”
No Latvijas atvestā ģitāra sākotnēji tika spēlēta mājās, bet drīz vien Rasu uzaicināja spēlēt ērģeles latviešu luterāņu draudzes dievkalpojumos. Ar to viņa latviešiem kalpoja gandrīz trīs gadus, līdz brīdim, kad tika uzaicināta LBĪ izveidotajā bērnu mūzikas studijā “Mazais Letiņš” pasniegt bērniem un jauniešiem ģitāras stundas. Pamazām jaunās mūziķes pienākumu klāsts auga – viņa palīdzēja mācīt bērniem dziedāt vokālās grupas mēģinājumos, bet vēlāk kļuva par tās vadītāju.
Pašlaik Rasa visus savus talantus un radošās idejas realizē kopā ar kori “LA’IR”. Kad tas veidojās, koristi uzrunāja Rasu, lūdzot kļūt par diriģenti, bet pirmā viņas reakcija bija: “Nē, nē, nē! Es to vēl nevaru!” Viņa atceras, ka sākotnēji bijis ļoti bail par to, ka nespēs būt kolektīva vadītāja. Tomēr, kā jau profesionālai kordiriģentei, sapnis par savu kori sirds dziļumos bija un Rasa piekrita.
“Es jūtos kā septītajās debesīs! Tas bija mans mūža sapnis – savs koris, kas pie tam ir arī mani draugi. Un aizvest kori uz Dziesmusvētkiem, par to pat neuzdrīkstējos sapņot! No diasporas es biju pati jaunākā diriģente un mans koris B grupā skatē saņēma augstāko novērtējumu diasporas koru vidū, tas bija patiešām neticami. Latvijā man tas nebūtu iespējams. Man ir prieks, ka mēs joprojām esam kopā, dziedam un augam, ka neesam izklīduši arī pēc Dziesmusvētkiem, kā tas koros diemžēl mēdz notikt. Es pati augu kopā ar kori, joprojām mācos, krāju pieredzi un drīzumā sākšu dziedāt īru korī, lai smeltos pieredzi arī tur. Vēl man ir uzaicinājums mācīt dziedāt bērniem un pieaugušajiem Ķīniešu kultūras biedrībā.”

Papildus visam tam Rasa pati apgūst arī saksofona spēli, veido tautasdziesmu apdares, komponē, kā arī māca dziedāt un spēlēt klavieres latviešu bērniem. Viņa pati sevi uzskata par latvieti līdz sirds dziļumiem, lai arī pēc radurakstiem ir lietuviete un pārvalda arī lietuviešu valodu.
“Mana dzimtā valoda ir latviešu, to es mācījos no bērna kājas. Latvija ir mana dzimtene, latviešu kultūra – tā ir mana kultūra.”
Par pievēršanu mūzikai Rasa saka paldies savai mammai, kura uzstājīgi un neatlaidīgi neļāva meitai no šīs jomas atteikties. Pašai Rasai, mācoties mūzikas skolā, bieži vien likās, ka tas nav vajadzīgs, ka muzikālajai izglītībai viņas dzīvē nebūs nekāda nozīme. Neraugoties uz to, ka mūzikas skolotāja, kas bija Stonkus ģimenes attāla radiniece, mammai teikusi, ka viņas meita, protams, var pabeigt bērnu mūzikas skolu, bet neko vairāk mūzikā viņa nevarēs sasniegt, mamma pastāvēja uz to, ka Rasai muzikālā izglītošanās jāturpina. Kad, būdama jau Liepājas Mūzikas koledžas studente, Rasa praksē strādājusi mūzikas skolā, tā pati skolotāja, kura bērnībā viņu ierindoja bezcerīgajos skolniekos, bijusi ļoti pārsteigta par radinieces sasniegto. Pati Rasa atzīst, ka viņai nekas dzīvē un arī mūzikā nepadodas viegli, viss jāsasniedz ar smagu darbu.
Mamma joprojām dzīvo dzimtajā pilsētā Priekulē, no sirds priecājas par meitas panākumiem un no attāluma lepojas ar Rasu, kuras vārdu nelielajā Kurzemes pilsētiņā nu jau zina ļoti daudzi.
Runājot par nākotnes plāniem jaunā, uzņēmīgā un enerģiskā mūziķe bilst, ka ne vien labs darbs, bet arī koris un iespēja muzicēt ir tas, kas viņu notur Īrijā.
“Kamēr man ir koris, es no šejienes nekur prom nebraukšu. Ar laiku ceru atrast darbu mūzikas jomā, man ļoti patīk darboties ar bērniem.”
Nesen Rasa saņēma naturalizācijas sertifikātu un kļuva par pilntiesīgu Īrijas pilsoni. Viņa saka, ka pilsonību ieguvusi, lai justos pārliecinātāk jebkurā dzīves gadījumā. “Nekad neko nevar zināt, ja nu kaut kas šeit mainās.”
Savam korim “LA’IR” Rasa ir iecerējusi vairākas interesantas un atraktīvas idejas, lai dziedātājiem būtu interesanti un viņi tiektos uz radošām virsotnēm. Viņa atzīst, ka lielākā daļa koristu ir ne vien ļoti talantīgi, bet arī ir gatavi smagi strādāt, lai īsā laikā sasniegtu iecerēto.
“Latviešu koris ārvalstīs nav tas pats, kas koris Latvijā. Mums tas nenozīmē tikai dziedāšanu, bet gan satikšanos ar līdzīgi domājošajiem, sirsnīgas un cilvēciskas attiecības un atbalstu, kuru tu nevari saņemt nekur citur.”

FOTO: No Rasas Stonkus personīgā arhīva

sif_logo311
Šis raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Laima Ozola.


  1. Ai, ai, vien slavas dziesma Rasai un ne ar pušplēstu vārdu netiek pieminēta Inguna Grietiņa- persona no kuras tik ļoooooooooti daudz ir mācijies La’Ir un Rasa…. Ja te nebūtu padarbojusies Inguna, diez vai vispār būtu tāds La’Ir….. Nekā personīga, vien manas rīta pārdomas pie kafijas spaiņa:) Lai pastāv latviešu kori, kamēr vien Īrijā dzīvo latvieši! Lai visiem smuki skan!

  2. Liāna, kāpēc būtu jāslavina kāds cits, ja raksts ir par Rasu? Nekā personīga, arī man bija pārdomas pie kafijas krūzes. Nu jau vēmiens nāk, redzot, kā katrs Grietiņas-Dārznieces solis tiek izbļauts malu malās. Varētu padomāt, ka neviens cits te neko nedara. :-x



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie