Samanta un Aleksis pirms trīspadsmit gadiem piedzima šeit, Īrijā. Viņu mamma Inita ir latviete, bet tētis Aleksandrs – krievs. Arī dvīņu vecākās māsas vairs nedzīvo Latvijā. Viena strādā Londonā, otra Dublinā. Toties lielais brālis Artūrs dzīvo Alūksnē un tā faktiski ir vienīgā ģimenes saikne ar Latviju. Inita stāsta, ka jaunākajiem bērniem nav iespēju pavadīt vasaras Latvijā pie vecmāmiņām, kā to parasti dara diasporas bērni, jo arī Initas mamma dzīvo tepat Portlīšā (Portlaoise).

Ja vecākajiem bērniem latviešu valodas pamati tika ielikti Latvijā, tad ar dvīņiem ir savādāk. Viņu latviskumu šeit nākas uzturēt mammai un vecmāmiņai. Ikdienā ir sanācis tā, ka mājās skan veselas trīs valodas. Inita ar bērniem sarunājas tikai un vienīgi latviski, tētis – krieviski, bet savā starpā abi, ko tur slēpt, runā angliski. “Es sākumā cīnījos par to, lai viņi viens ar otru arī sarunājas latviski, bet sapratu, ka ar uzspiešanu nekas labs nesanāks. Turklāt temati, par kuriem viņi sarunājas, skar skolas lietas un tas ir loģiski, ka sarunas notiek angliski.”
Tajā pašā laikā Inita pati nekad nav pārtraukusi runāt ar abiem latviski un lielu lomu te spēlējis īru speciālistes ieteikums pirms vairākiem gadiem. “Kad bērni bija pavisam mazi, viņu valodas bija diezgan juceklīgas un mūs nosūtīja pie logopēda. Tieši logopēde bija tā, kas mums toreiz ieteica runāt ar bērniem latviski, skaidrojot, ka nevienā citā valodā mēs nevaram nodot bērniem emocijas tā, kā to varam izdarīt dzimtajā valodā. Un tētim ieteica, lai runā ar abiem krieviski. Angļu valodu viņi apgūšot paši,” Inita atceras. Pie šī logopēdes ieteikuma viņi arī turējušies visus šos gadus un tagad bērni var brīvi sazināties trīs valodās. Ar vecmāmiņu, vecākajām māsām un brāli Artūru latviski, ar tēti krieviski, bet skolā un savā starpā – angliski.
Inita lieliski saprot, ka ar mājas latviešu valodu vien bērniem nepietiek. Jau no mazotnes abi apmeklējuši latviešu nedēļas nogales skolu Portlīšā, kur Inita pati ilgus gadus bija ne tikai skolotāja, bet arī skoliņas vadītāja. Visa ģimene regulāri brauc uz Īrijas 3×3 nometnēm un, kopš Īrijas latviešu nacionālā padome (ĪLNP) rīko bērnu nometnes Latvijā, Liepājas pusē, arī tur Samanta un Aleksis arvien ir dalībnieku pulkā.

“Žēl, ka šogad Latvijā nometne nebūs. Šis būtu bijis mūsu pēdējais gads, jo nākošgad viņi vairs nevarēs braukt, viņu vecums vairs nebūs atbilstošs. Šīs nometnes mums deva ļoti daudz, gan valodas, gan latviešu draugu ziņā. Ar vienu no nometnes draudzenēm, kas dzīvo Cēsīs, Samanta latviski sarakstās vēl joprojām,” stāsta Inita. Viņa arī saprot un redz, ka dvīņiem pamazām sākas pusaudžu vecums un tas nav viegls posms neviena bērna dzīvē.
“Šogad vēl ne, bet jau nākošajā gadā, kad abiem būs četrpadsmit, noteikti pieteiksimies ĪLNP latviešu jauniešu nometnē, kas notiek Īrijā” ir pārliecināta Samantas un Alekša mamma. “Valodas ir vērtība, ko nevar iebāzt kabatā vai nolikt un turēt uz plaukta. Tas ir kas vairāk. Un, jo vairāk valodu, jo vērtīgāk,” saka Inita Danne.

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Sandra Bondarevska.

FOTO: baltic-ireland.ie