Ne vienam vien aizbraukušajam dzimtenē ir palikuši vecāki vai vecvecāki un jaunāki viņi diemžēl nepaliek. Nav šaubu, ka saviem mīļajiem gribam sagādāt laimīgas un mierpilnas vecumdienas un paši gribam būt pārliecināti, ka Latvijā ar viņiem viss ir kārtībā. Atsaucoties uz kādas portāla lasītājas vēstuli, mēģinājām uzzināt, kā Latvijā iespējams nokārtot vecu cilvēku aprūpi?

Irēna (vārds mainīts) dzīvo Īrijā jau divdesmit gadus un regulāri palīdz savējiem Latvijā. Mammu viņa atbalsta gan finansiāli, gan bieži apciemo. Tagad pienācis brīdis, kad bez pastāvīgas aprūpes sirmā māmuļa vairs nevar neiztikt un Irēna lēš, ka vienīgā izeja ir vest mammu šurp uz Īriju, lai pastāvīgi būtu viņai blakus. “Būs vēl viens emigrants…” viņa nopūšas.
Latvijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka, ka par sociālo aprūpi Latvijā ir atbildīgas pašvaldības. To uzdevums ir: “Sniegt sociālos pakalpojumus vai organizēt to sniegšanu ģimenēm ar bērniem, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, audžuģimenēm, aizbildņiem, personām, kuras aprūpē kādu no ģimenes locekļiem, invalīdiem, pensijas vecuma personām, personām ar garīga rakstura traucējumiem un citām personu grupām, kurām tas nepieciešams”.
Savukārt Likuma 23.pants “Aprūpe mājās” nosaka:
(1) Ja personai nepieciešama aprūpe dzīvesvietā, pašvaldība vispirms izvērtē to, kādas iespējas nodrošināt nepieciešamo aprūpi ir ar šo personu kopā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem vai personām, kurām ar aprūpējamo ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī ar viņu.
(2) Ja personas aprūpi nodrošina ģimenes locekļi, pašvaldība šos ģimenes locekļus atbalsta psiholoģiski, viņus konsultējot un apmācot, un, ja nepieciešams, arī materiāli.
(3) Ja persona dzīvo viena vai ar šo personu kopā dzīvojošie ģimenes locekļi vecuma, veselības stāvokļa vai nodarbinātības dēļ nevar nodrošināt tai nepieciešamo aprūpi, personai ir tiesības saņemt sociālās aprūpes pakalpojumu.
Te gan nekas nav minēts par to, kā nodrošināt mammai sociālo aprūpi, ja tuvākie radinieki un citi ģimenes locekļi fiziski nevar atrasties mammai blakus, jo dzīvo citā valstī, un tas arī būtu saprotams, jo katrai ģimenei ir savi apstākļi. Protams, arī katrā pašvaldībā ir sagatavoti savi Saistošie noteikumi par to, kā mājas aprūpe ir kārtojama un, apzinot situāciju, tiek piedāvāti arī dažādi risinājumi. Viens no tiem, ja vecajam un vientuļajam cilvēkam, piemēram, pieder nekustāmais īpašums (māja, dzīvoklis vai zeme), to var norakstīt par labu pašvaldībai un tad līdz mūža galam pašvaldība par viņu rūpēsies. Ja šāda īpašuma nav, tad tiek meklēti citi risinājumi.

Irēna stāsta, ka mēģinājusi iedziļināties variantos un risinājumos, taču birokrātija un tās pārvarēšana bijusi pārāk sarežģīta. Savukārt, lai to nokārtotu, tiek pieprasīta virkne izziņu gan par sevi, gan citiem ģimenes locekļiem, ieskaitot mazbērnus, tāpēc atmetusi ar roku un, lai arī Covid-19 ierobežojumu dēļ ceļošana nav vienkārša, jau nopirkusi aviobiļetes gan sev, gan mammai.
“Dzīves nogalē mamma kā koks ar visām saknēm tiks izrauta no dzimtās vietas. Bet ko darīt? Vēl par vienu cilvēku Latvijā būs mazāk. Toties šeit Īrijā mājas aprūpi nokārtot ir daudz vieglāk, drīz būsim kopā un pārtikušas, kas arī nav mazsvarīgi,” saka Irēna.
Līdzīgā situācijā nonākušiem vienīgais, ko varam ieteikt, – vēršaties pašvaldībā, kuras teritorijā dzīvo jūsu vecāks vai vecvecāks; uzmeklējiet sociālā dienesta darbinieku, sazinieties, noskaidrojiet noteikumus un tad pieņemiet lēmumu.

FOTO: baltic-ireland.ie