Vītolu ģimene – Kristīne, Raitis, Kristiāns, Roberts, Meldra un Edvards, kuri kādreiz dzīvoja Īrijā, Latvijā atgriezās pirms sešiem gadiem, kad nebija ne Diasporas likuma, ne reemigrācijas koordinatoru. Viņi joprojām dzīvo laukos, vecā muižā Kazdangas pusē, kur toreiz atgriezās ar laimes, cerību un sapņu pilnām sirdīm. Tur arī satikāmies, lai uzzinātu, kā pēdējos gados ir ritējusi viņu dzīve.

Kristīne un Raitis nav kļuvuši ne īgnāki, ne neapmierinātāki ar dzīvi un viņu sejas biežāk rotā smaids, nekā rūpju rievas. Arī bērni izskatās laimīgi un ar prieku stāsta par savu ikdienu.
Saime ir kļuvusi kuplāka – vecākais dēls Kristiāns ģimenē ir ievedis savu draudzeni Lāsmu un dēliņu Lūkasu. Kad pieteicās mazais, viņš vēl mācījās pēdējā vidusskolas klasē, bet pēc mazuļa ierašanās pats vienojās ar skolas vadību par brīvo apmeklējumu un vidusskolu pabeidza kopā ar visiem pārējiem. Pateicoties ģimeņu sniegtajam atbalstam un palīdzībai rūpēs par Lūkasu, arī Lāsma turpina mācīties Kandavas tehnikumā, bet Kristiāns ir uzsācis nelielu biznesu. Vītoli ar neslēptu lepnumu stāsta par dēla gaitām, par viņa patstāvību, strādīgumu un spēju uzņemties atbildību.
Kristīne vada tūrisma informācijas centru Kazdangas pilī un iesmej, ka tagad ir ļoti svarīga persona, jo saskaņā ar likumu un ieņemamo amatu, nu ir kļuvusi par valsts amatpersonu. Tas gan sev līdzi nes daudz birokrātijas, kas attiecas arī uz pārējiem ģimenes locekļiem un tuviniekiem, un šķiet lieki un nevajadzīgi.
Raitis joprojām strādā, stūrējot un remontējot dažādu lauksaimniecības tehniku, un stāsta, ka iepriekšējā dienā ir sākusies rapša kulšana un uz lauka nācies strādāt līdz pat naktij. Viņš smej, ka Covid-19 pozitīvā puse ir zemās degvielas cenas: “Es neatceros, kad vēl es par 50 € varēju automašīnai pieliet pilnu bāku.”
Roberts, kurš mācās vidusskolā Kuldīgā, pirms pāris gadiem pārsteidzis visu ģimeni, sākot sportot, ir aizrāvies ar skriešanu un sasniedzis ievērojamus rezultātus. Pateicoties tiem, viņam tika dota iespēja Latvijas Jauniešu olimpiādē pārstāvēt Aizputes novadu. Roberts ir piedalījies sacensībās dažādās valstīs un stāsta, ka ir ļoti žēl, ka tagad tās koronavīrusa dēļ atceltas. Taču viņš turpina skriet tepat pa lauku ceļiem un cer, ka rudenī varēs atgriezties gan vidusskolā, gan sporta skolā. Roberts arī savu nākotni vēlas saistīt ar sportu, viņš vēlas studēt Sporta akadēmijā un kļūt par treneri.

Ģimenes pastarītis Edvards ar lepnumu paziņo, ka ir pārcelts otrajā klasē un viņam ļoti patīk iet skolā.
Meldra gan atzīstas, ka ilgojas pēc Īrijas, jo skolā viņai neklājas labi. Ar mācībām viss ir kārtībā, bet sarežģītas ir attiecības ar skolasbiedriem. Meitene regulāri tiek apsmieta un arī fiziski ietekmēta, bet skola diemžēl nespēj vai, iespējams, nevēlas šo problēmu risināt. Īpaši tāpēc, ka iesaistīti arī pedagogu bērni. Uz mammas repliku, ka viņa nevar neko daudz atcerēties par dzīvi Īrijā, jo aizbraucot no turienes bija pavisam mazs meitēns, Meldra atsaka: “Nē, es atceros daudz!”
Raitis arī atceras, ka Īrijā bērni ir atvērtāki un draudzīgāki un, ja nokritīsi, tev vienmēr palīdzēs.
Vītoli gan saka, ka ne mirkli nenožēlo to, ka atgriezušies Latvijā, bet, pieminot vārdu “patriotisms”, abi smejas, ka ar to laikam būšot švakāk, jo viņi regulāri braucot iepirkties uz kaimiņvalsti Lietuvu. Iemesls pavisam praktisks – tur viss ir lētāk. “Matemātika vienkārša: tur gāzes balons maksā 14 €, šeit – 28 €, tur degviela par 10 centiem litrā lētāka,” skaidro Raitis.
Ģimene ir nolikvidējusi savu nelielo kazu un vistu ganāmpulku, jo kūtiņas atrašanās vieta neatbilst pašreizējiem veterinārajiem noteikumiem. Kristīne smejoties saka, ka viņas pagalmā beidzot aug arī puķes un rūpēm par lopiņiem nemaz nebūtu laika.
Vītoli gan atzīst, ka diezin vai būtu izturējuši un varētu izdzīvot Latvijā, ja ar četriem bērniem būtu atgriezušies pilsētā. Viņi saka, ka tur dzīves izmaksas ir līdzīgas kā Īrijā, bet ienākumu līmenis ir nesalīdzināmi zemāks.
Kristīne stāsta, ka ir cilvēki, kuri pandēmijas laikā ir atgriezušies dzimtenē, taču viņi izvairās par to runāt, jo vietējo attieksme ir neslēpti nosodoša. Atbraucējiem tiek pārmests, ka viņi ir atveduši Covid uz Latviju un apdraud citus, pat neiedziļinoties, no kuras valsts cilvēks ir atgriezies.
Vītoli atzīst, ka ir laimīgi Latvijā, bet vietējā sabiedrībā joprojām jūtas kā “citplanētieši”, jo uz dzīvi raugās citādāk. Viņi nespēj pieņemt nejēdzības un klusēt par tām, negrib un nespēj samierināties ar agresiju un neiecietību, kas valda cilvēku attiecībās, sabiedrībā un arī skolā. Viņiem ir grūti saprast, kāpēc daļa jaunu un spēcīgu cilvēku var nestrādāt, dzīvot no pabalstiem un pat nevēlas neko mainīt, kamēr tiem, kuri strādā un audzina bērnus, pašiem jācīnās par izdzīvošanu. Viņi ir darītāji, nevis “ņaudētāji”, un par darītājiem aug arī viņu bērni.
Klausoties Vītolu stāstus un raugoties viņu smaidīgajās sejās, vērojot sirsnīgo un cieņas pilno attieksmi vienam pret otru, pārņem silts prieks par to, ka viņiem ir izdevies atgriezties un palikt. Latvija ir ieguvusi lielisku ģimeni, par spīti tam, ka kādas cerības un sapņi nav piepildījušies un nākas smagi strādāt, lai savilktu kopā galus, par spīti tam, ka viņi joprojām jūtas citādāki nekā pārējie. Tieši citādāki, nevis labāki vai sliktāki. Laimīgi.

FOTO: baltic-ireland.ie

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Inguna Mieze.